Šorīt pirmo reizi atstāju auberģi pēdējā. Ierakstu viesu grāmatā paldies par iespēju vakar sagaidīt savu 41. gadskārtu šajā burvīgajā vietā, papildinu sienu plakātus ar latviešu valodu, un dodos ceļā. Dienas pirmā daļa diži neizceļas ar dabas daili, daudz jāiet gar šoseju vai pa to.
Brokastīs esmu apēdusi jogurtu un ābolu, bet pusdienas laikā vēl ēst negribas, tāpēc izsoļoju cauri pilsētai pat nepiestājot uz ierasto cafe con leche. Šo lēmumu gan nožēloju jau pēc dažiem kilometriem, kad ēst tomēr sagribas, bet somā nekā prātīga nav. Un atkal visu pasauli ir pārņēmis karstums. Negribas darīt neko, kur nu vēl soļot. Eju diezgan mērķtiecīgā noskaņojumā – ātrāk tikt galā. Vienīgie, kas mani šodien izklaidē, ir kaķi – redzu tos dažādās krāsās un kombinācijās. Uz ziņojuma dēļa meklētais kaķis izskatās tik pikts, ka pats aizmucis no mājām.
Īsi pirms pusčetriem esmu klāt – pati auberģe ir diezgan draņķīga, toties pašā okeāna krastā. Kamēr iekārtojos, ierodas vāciete Kerstina un brīnās, kā es esmu nonākusi galā pirms viņas, jo izgāju pēdējā un mēs pa ceļam nesatikāmies. Drīz ierodas arī franču kundze, kas gāja pirms manis, beigās parādās Kristofs. Kādā veidā esmu šos apdzinu šī, nav ne jausmas, varbūt kāds īsceļš neviļus būs patrāpījies.
Vakarā diezgan plašā sabiedrībā ejam medīt vakariņas. Esam ieradušies par agru, virtuves tiek vērtas vaļā astoņos. Atrodam kādi “sidreria” un gaidām, kad pienāks astoņi. Pat ēdienu nevaram izvēlēties – oficiante saka, ka viņai neesot ne jausmas, kas būs menu, jo pavārs vēl neesot ieradies. Kad beidzot noliktais laiks ir klāt, varam izvēlēties starp pupiņu-gaļas sautējumu un tunča salātiem pirmajā, un kotletēm un rajām otrajā. Pasūtām aptuveni pusi uz pusi. Astūrijā bieži ēdienu atnes nevis porcijās, bet gan uz paplātēm, attiecīgi var nogaršot vairākus ēdienus. Pēc pirmās sadaļas jau esam pieēdušies, bet galvenais ēdiens tikai seko. Ar to mēs netiekam galā, tāpēc es savā ierastajā nekaunīgā palūdzu iesaiņot atlikušās kotletes līdzņemšanai.
Stenēdami un pukstēdami, veicam pārsimts metrus garo ceļu atpakaļ uz auberģi. Visi klusītēm salien pa gultām un rušinās savos telefonos, es arī, jo datoram kārtējo reizi ir slikts garastāvoklis.
Ap desmitiem atveras durvis un ienāk jocīgā paskata vīrietis ar mazo mugursomu. Tā kā guļu vistuvāk durvīm pirmajā stāvā (vairums ceļabiedru atrodas otrajā stāvā), viņš iesākumā spāniski, tad angliski vēršas pie manis un prasa, kā sazvanīt hospitaljero. Izsaku minējumu, ka viņa telefons ir uz ziņojuma dēļa. Jā, vīrietis kādu sazvana un drīz ierodas hospitaljero, lai viņu reģistrētu. Tad šie abi atnāk un apsēžas uz manas gultas malas, īsumā pastāsta, ka džeks esot apzagts, viņam nozagta mugursoma ar visām mantām. Tad seko jocīgākais jautājums ever – vai es viņam varētu aizdot savu dvieli, lai nabags no rīta varētu ieiet dušā. Wtf? Piligrimi nenēsā līdzi skapi ar tīriem dvieļiem, katram ir viens, un tas ir diezgan personisks priekšmets. Plus – šovakar biju aizmirsusi to paņemt līdzi uz dušu, attiecīgi iztiku bez dvieļa (tas ir – ja ļoti gribas nomazgāties, dvielis nav obligāts). Atbildu ar īsu – no. Tad sākas jautājumi, no kurienes es esmu, kas šajā brīdī galīgi neiederas. Plus no hospitaljero dveš kārtīga alkohola dvinga. Saku, ka vēlos pievērsties savām lietām (kas tiesa), abi uz mirkli atšujas. Tad jaunpienācējam tiek ierādīta gultas vieta virs manis. Par to es neesmu priecīga, bet iebilst nav tiesību. Toties, kad viņš grib likt savu mazo somu blakus manai mugursomai, saku, lai liek otrā pusē gultai. Kamēr šis ārā pīpē, pārmiju dažus vārdus ar vācu puisi, ar kuru kopā vakariņojām – arī viņš domā, ka kaut kas ar šo tipu nav kārtībā. Es aizbarikadēju savu gultas pusi ar krēslu un žāvējamām drēbēm, aplieku ap vidu dokumentu somu ar telefonu, palieku datoru zem spilvena, bet uz mugursomas uzlieku čaukstošu plastmasas maisiņu. Un mēģinu aizmigt.
Attālums: 23 km (reāli 21 km)
Izdevumi:
Nakšņošana – 8
Pārtika – 10 eiro (vakariņas)
Kopā – 18 eiro
