23. diena: Kopā ar puišiem

Stāsti

Vairs neatceros, kā mēs nonācām līdz šim lēmumam. Varbūt, ka es piedāvāju, varbūt puiši pieteicās paši, bet – šodien iesim kopā visu dienu. Esmu, protams, šos kārtīgi nobrīfējusi, ka tas nozīmēs daudzas pauzes un lēnu soli, bet viņiem tas esot ok. Šī ir arī tāda kā atvadu diena, jo rīt Šams uz dažām dienām dosies uz Madridi, kur viņam jāsatiek daži cilvēki. Viņš gan pēc tam atgriezīsies Ceļā, bet maz ticams, ka viņš mūs panāks. Niku noteikti nē, jo viņam ir vissaspringtākais grafiks no mums, bet arī es īpaši kavēties nevaru.

“Kolhoznieki” sāk celties 6:30. Cilvēki, tiešām? Gaišs top astoņos, kāpēc ir visi jāpamodina un tad pusstunda jāmīņājas koridorā, gaidot rītausmu? 7 tiek ieslēgtas lielās gaismas, vairs pagulēt nevar. Niks ar Šamu ir izpētījuši, ka netālu no auberģes ir kāda kafejnīca, kas ir vaļā šajā agrajā stundā, mēs nolemjam paēst brokastis, kamēr vēl Ceļš tumsā.

Ieturējušies, sākam soļot. Iesākumā jāiet pa šoseju, kas lēzeni vijas augšup. Rīta stundas parasti ir tās grūtākās, bet mēs braši ejam vilcieniņā ar stopkrānu (mani). Visticamāk, mūs apdzenošie piligrimi īsti nesaprot, kas te notiek, bet tas nekas. Kad esam tikuši kalnā, mums kāds vīrs piešķir lapiņas ar informāciju, kur šodienas galamērķī var gulēt par 15 eiro no galviņas. Tas labi, jo oficiālajā auberģē ir maz vietas, un mēs diez vai paspēsim ierasties laikus.

Lai arī ceļam gar okeānu būtu jābūt lēzenam, tas visu dienu ved augšā un lejā. Lejā nokāpjam raiti, augšup ejot risinām garas sarunas par un ap dzīves jēgu. Joki mijas ar nopietnām tēmām, esam izrunājuši dzīvi krustām šķērsām. Puiši, atšķirībā no manis, ir pieraduši pie krietnām pusdienām, tad nu vienā no ciematiņiem piesēžam uz tām. Pēc šitik kārtīgas pieēšanās es atsakos no intensīvas kāpelēšanas vismaz tuvāko stundu, tāpēc mēs turpinām pastaigāties pa ceļu.

Ieraudzījusi mūs tuvojamies, no ceļmalas mājas iznāk sieviete ar sirmiem, vējā plīvojošiem matiem un degošu cigareti zobos. Kad kundze sāk intensīvi runāt un žestikulēt spāniski, puiši mani piebīda viņai tuvāk un abi skatās uz mani. Es šeit pildu tādu kā tulka lomu. Īsāk sakot, sieviete saka, ka pilsētā, uz kuru mēs ejam, viņai dzīvo draugs Toms, kas izīrē glīšus apartamentus par 10 eiro no deguna. Labi, paņemam Toma telefona numuru. Pilāta, tā sauc kundzi, piekodina mums aizlikt par viņu labu vārdu, kad nonāksim Santjago un kopā ar suņa Pepino rējieniem, novēl mums “Buen Camino”.

Izskatās, ka, ejot pa šoseju, esam ne tikai tikusi pie naktsmāju ieteikumiem, bet būtiski saīsinājuši ceļu, jo vietā, kur šoseja atkal satiekas ar Camino, ieraugām nākam citus svētceļniekus. Nonākuši pilsētā, zvanām Tomam. Neviens neceļ klausuli. Sākam jau pētīt citas rezervācijas iespējas, kad Toms tomēr atbild. Sievietes balsī gan, bet viss esot spēkā, apartaments esot rezervēts tieši mums. No viņas ātrās spāņu valodas netieku gudra, kur īsti tas atrodas, tāpēc norunājam tikties pie baznīcas.

Satikušies, ejam uz mitekli. Tas ir pasakains! Divas atsevišķas guļamistabas, vannasistaba, pilnībā aprīkota virtuve, veļasmašīna par brīvu, vīģes un milzīgs dārzs ar vistām. Aši iemetam mazgāties drēbes, un laižam uz veikalu pēc vakariņām. Tad lēnā garā nomazgājamies, pavakarējam dārzā. Es pagatavoju dārzeņu sautējumu un salātus, Šams uzšmorē gaļu, bet Niks tiek galā ar veļu. Puiši laipni atvēl man savu istabu. Kas tas ir par luksusu – gulēt vienatnē!

Attālums: 24 km (dzīvē 21 km)

Izdevumi:

Nakšņošana – 10

Pārtika – 20,10 eiro (3 brokastis, 10,10 pusdienas, 7 veikals)

Kopā – 30,10 eiro

Pagaidām nav komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.