Šorīt izejam visi četri kopā – Hilde, Niks, Šams un es. Mēs ar Hildi esam fantastiski izgulējušās, jo mūsu istabiņā nekrāca it neviens un varēja sust pat bez ausu aizbāžņiem. Arī Šamam bijusi mierīga nakts, bet Niks ir pusgulējis – viņa istabā Camino raksturīgās nakts skaņas bijušas īpaši izteiktas. Pāris kilometrus pēc mūsu naktsmītnes ir neliels ciemats Poo, tajā puiši apstājas iedzert kafiju un aizrautīgi fotografē dzelzceļa staciju un citus nosaukumus :D.
Kolīdz tiekam līdz okeānam, aust saule. Tas ir brīdis, kad jebkura sūdu čupa bildē izskatās lieliski. Šajā laikā parasti eju vēl lēnāk, jo jābildē uz visām pusēm. Īpaši, ja esi pie okeāna. Tālāk ceļš te pievirzās tuvāk kādai pludmalei, te attālinās kalnos.
Kopumā ir diena “kā parasti” – apdzenam cits citu, stājamies uz kafijas pauzēm, graužam, kas nu kuram līdzi paņēmies. Ierasts jautājums dienas gaitā ir – līdz kurienei tu šodien plāno soļot? Es parasti atbildu, ka nezinu – līdz kurienei kājas nesīs. Arī šodien neesmu droša, vai nonākšu Ribadesella, kas ir 30 km attālumā, vai finišēšu ātrāk.
Esam sarunājušas, ka Hilde man atsūtīs ziņu, līdz kurienei viņa tiks un kādi tur vietas un lietas apstākļi. Ap trijiem tāda ziņa pienāk – esmu mazā ciematiņā, tādā un tādā auberģē, te ir dikti forši, dārzs un terase. Apskatos kartē – mistiskā kārtā jau esmu pašāvusi šai vietai garām. Kā tas ir iespējams, nezinu, jo Hilde soļo ātrāk par mani. Dažas minūtes stāvu un minstinos – varbūt palikt, nogurums jau tā kā būtu krietns. Bet tik ļoti negribas iet atpakaļ. “Katrs kilometrs, ko tu pieveic šodien, nebūs jāiet rīt”, tā es sevi motivēju brīžos, kad vakaros soļi sāk palikt gausi. Ai, iešu tālāk. Novēlu Hildei jauku palikšanu un turpinu ceļu.
Ir pats karstākais dienas laiks – govis piekusušas gremot, putni pieklusuši dziedāt – apkārt tāds sakarsis klusums. Tikai piligrimi turpina iet. Trīs kungi, kas kā muskatieri soļo kopā, šoreiz apdzen mani tādi pusdzīvi. Es gan esot izskatījusies nepieklājīgi žirgta – esot maziem solīšiem priecīgi un koncertēti gājusi uz priekšu, it kā pasaulē neeksistētu nekas cits kā Camino – viens no kungiem vakarā stāstīs citiem. Ā, starp citu, trīs beļģi savu gājienu šogad ir beiguši, viens no viņiem mani uzmeklēja Feisbukā un darīja zināmu, ka visi esot jau mājās.
Beidzot esmu Ribadesellā. Vēl jāiziet cauri pilsētai, tad jāšķērso tilts un pēc pārsimts metriem ir klāt okeāna krasts un pašā krastā auberģe-sērfa skola. Palikšana šeit ir diezgan dārga, bet skats arī nav nekāds lētais.
Pārējie cilvēki kā cilvēki – var doties uz istabām ar visām mantām, bet piligrimiem lielās somas jāatstāj garāžai līdzīgā vietā – tā šejienieši mēģina pasargāt sevi no blaktīm. Pavasarī esot iedzīvojušies un bijis dikti nepatīkami – jāklapē ciet visa bodīte. Mēs uz šo nosacījumu izturamies ar izpratni, jo blaktis ceļā tiešām ir un – kurš gan gribētu pie tām tikt.
Pēc dušas un drēbju izmazgāšanas izeju nelielā pastaigā pa promenādi gar okeānu, tad pievienojos Nikam un Šamam auberģes terasē, kur šie tērzē ar kādu tūristu pāri no Skotijas. Šiem ir dikti jocīga izruna, kā arī, saulei norietot, kļūst auksti, tāpēc atstāju sarunu biedrus un ierušinos iekštelpās ērtā dīvānā zem segas, lai rakstītu. Te nu esmu joprojām. Vēl nevaru izdomāt, vai šovakar doties vakariņās, dikti labas sviestmaizes šorīt tapa ceļamaizei.
Attālums: 34 km (reāli 31)
Izdevumi:
Nakšņošana – 21
Pārtika – 1,20 eiro (1,20 kafija, … vakariņas?)
Kopā – 22, 20 eiro
Āzija rullē !
Apbrīnoju Tavu spēju atcerēties visiem vārdus. Respekts.
Dace
Es apbrīnoju visas Zanes spējas!- ar to domājot dažādus pieņemtos lēmumus dažādo ceļojumu laikā. Un talantu par to tik aizraujoši rakstīt!