15. diena: Kā es gandrīz bez datora paliku

Stāsti

“Vai tas ir putns? Vai tā ir zvaigzne? Nē, tā ir Zane!”, man nav jāpagriežas, lai atpazītu Niku. Viņš kopā ar Šamu ir panācis mani pēc kādas stundas gājiena. Arī beļģiete Helga, japāniete Masako, čehu meitene, četri amerikāņi un vēl pāris redzēti ļautiņi. Pēc īsas sarunas ar puišiem piefiksēju, ka vairs nelīst un var vilkt nost pančo. Pēc divu nedēļu tropu režīma, šodien ir slapjš un relatīvi auksts – +16 grādi. Rīta pustumsiņā atvadījos no Elenas, kas bēdīga aizskrēja uz autobusu, kas aizveda viņu prom no Camino ikdienas darba ikdienā. Tagad esmu uz Ceļa relatīvi viena, kas šajā brīdī man ir pa prātam. Man ļoti patīk komunikācija ar cilvēkiem un draudzības, kas dzimt uz Ceļa, bet es nevaru iet kopā ar cilvēku bariņu ilgstoši, to zinu jau no iepriekšējiem gājieniem.

Tagad, kad lietus pierimis, iet ir viegli. 16 grādi tomēr ir daudz patīkamāka temperatūra pastaigai nekā virs 30. Rīta daļa vispār ir brīnišķīga – zaļi pakalni, senas baznīcas, kaķi, kas staigā pa jumtiem, un pīļu pilni pagalmi.

Pirmajā kafijas vietā satieku visus iedzinējus. Arī es piestāju uz vienu silto dzērienu, ir nopelnīts. Masako stāsta, ka vakar bijusi dikti sagurusi, jo nogājusi 37 kilometrus, bet šodien viss esot labi, jūtoties kā vienradzis – viņa ar plašu smaidu demonstrē savu jauno pirkumu.

Pēc brokastīm vairākās vietās apjūku, šeit bultas reizēm mēdz būt tik maldinošas vai arī izpalikt pavisam. Dienas otrajā pusē man šīs ir pavisam apnikušas un, kad kārtējo reizi attopos uz šosejas, nospļaujos un pēdējos četrus kilometrus noeju pa tās malu.

Arī Comillas pilsētiņa izskatās vēstures apdvesta – nolikšu somu, nomazgāšos, aši uzrakstīšu šodienu un došos pastaigā. Protams, ja būs vieta auberģē. Šeit esot tikai 20 vietas, attiecīgi var būt visādi. Esmu pie sevis nodomājusi – ja vietas būs, tad palikšu, ja nē – iešu tālāk, jo vēl ir agrs un neesmu pārgurusi (tikai sagurusi). Vietas ir! Iekārtojos, nomazgājos un, kā ik vakaru, atveru kompi. Tas noraustās un uzkaras. Nu, kam negadās. Restartēju. Nākamajā piegājienā tieku līdz bilžu foldera izveidei, šis uzkaras atkal. Kad tas notiek trešo reizi, saprotu, ka ir nepatikšanas. Aši sazvanu Eduardu, lai saņemtu apstiprinājumu savām aizdomām. Asarām birstot, nolieku telefonu. Esmu bēdīga un dusmīga. Trīs iemeslu pēc – pirmkārt, šī ir jau kāda sestā vai septītā reize, kad šis dators ir saplīsis un pabijis servisā (šim vēl nav 2 gadi), otrkārt, mana blogošana un jūsu lasīšana (vismaz šādā formātā/garumā) ir beigusies, treškārt, es varēšu 500 kilometrus somā stiept metāla gabalu.

Esmu paspējusi apraudāt kompi un sākt gatavot pirmo saīsināto ierakstu telefonā, kad atskrien ziņa no Eduarda, viņam esot radušās pāris idejas, ko darīt. Tad nu mēs pa telefonu stundu viskautāko pieinstalējam un atinstalējam un rekoverojam un ko tik vēl nē, līdz brīdim, kad tā kaste beidzot atgriežas pie dzīvības ar vienkāršāku videokartes versiju. Nav, protams, nekāda garantija, ka tas ir uz ilgu laiku, bet ļoti ceru, ka šādā formātā dators izvilks līdz šī gājiena beigām.

Līdz ar datora atdzīvošanos, arī man atgriežas interese par šo realitāti – gan apetīte, gan vēlme iet pastaigāties, gan, protams, uzrakstīt šodienas ierakstu. Labi, tas tāpat tāds īsiņš, bet nu, salīdzinoši ar to, kā varēja būt… ir labi! Vēlreiz paldies buča Eduardam un – eju ielās!

Attālums: 24,5 km (pa īstam 22)

Izdevumi:

Nakšņošana – 6

Pārtika – 6,90 eiro (3,20 kafija un tortilja, 3,70 veikals)

Citi – 5 (muzejs)

Kopā – 17,90 eiro

5 komentāru

  • Ārprāc, kā var izturēt datoru ar latviešu valodu sistēmai. Žetons jau par to vien… man liekas es tur sajuktu prātā jau pēc 2 minūtēm. English !!!!! Lai cik tas nebūtu dīvaini telefonā man gan ir tikai latviešu valoda, lai arī tur tie tulkojumi brīžiem tādi jancīgi. Dubultžetons Eduardam – lai pa telefonu izstāstītu kas jādara latviskotam datoram, brrr… tur jau Tvaika iela man būtu garantēta uzreiz. Nekad neņemtos kaut ko tādu paveikt. Mans pacietības līmenis nav tik liels 🙂

    p.s. Virsrakstu varētu pārsaukt par “Kā es teju bez datora paliku”. Teju ir super kaitniecisks vārds, kurš mani kaitina, bet kaut kā šajā rakstā tas iederētos, manuprāt 🙂

  • Trešais žetons Masako – tajā kreklā viņa izskatās kā no Gobziņa Meitenes blēņu dziesmas, kurai vārdi bija:
    “Kur es tāda, kur es tāda gadījos?
    Viss no rokām, rokām ārā krīt.
    Neatnāca nelaimīte šodieniņ,
    Nekas. Noteikti tā atnāks, atnāks rīt.”

    Bāc, kaut kāds melnais humors man te šovakar 😀

  • Tavs lasāmais ir mana vakara pasaciņa! Sekoju arī iepriekšējiem gājieniem!;))
    Paldies!

    p.s. Vai raksti blogu wordpresā? Es rakstu ierakstus telefonā – visu pierakstu piezīmēs + ielieku rakstus un bildes caur wordpress aplikāciju. Jā, telefonā gadās kādas liekas atstarpes, bet maz.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.