Kafija, sula, jogurts, augļi, maize, desa, šķiņķis, olas…. Pirmo reizi hostelī tiek piedāvātas īstas brokastis! Nebijām gatavas uz šādu pavērsienu, tāpēc aizsūtam ceļabiedriem ziņu, ka nedaudz kavēsim tikšanos dzelzceļa stacijā – esam sarunājuši padzert atvadu kafiju ar tiem, kas būs spējīgi piecelties uz šo laiku. Stacijā mūs gaida Stefānija un Folkers, pārējie atsūta siltus sveicienu nesen izveidotajā Facebook grupā. Šī pavisam noteikti ir pēdējā tikšanās šādā sastāvā, tāpēc nolemju vairāk nekavēties ar Oskara Polmaņa uzdevumu – uzsaukt ceļabiedriem kūku par godu Latvijas simtgadei! Biju domājusi to izdarīt vakar, bet visi bija tā pieēdušies, ka kūka vairs nesagādātu prieku. Toties tagad, pie rīta kafijas, siera kūka ir kā reizi! Te arī paldies no ceļabiedriem un sveicieni Latvijai jubilejā trīs valodās! Paldies, Oskar!
Esam beiguši pasēdēšanu un sākam spriest, nez cikos ir vilciens – esmu nolēmusi tikt prom no Santender motorizētā veidā, jo ceļveži sola līdzīgu industriālu ainavu kā izejot no Bilbao. Un, tā kā man ir sajūta, ka esmu nelielā laika trūkumā, tad labāk izlaižu kādu neglītu posmu nekā ko gaužām interesantu. Elena man piebiedrojas, Stefānija ies kājām, bet visi pārējie ir nolēmuši paņemt brīvdienu Santander. Kamēr mēs tikai filozofējam par vilcieniem, Stefānija jau internetā sameklējusi visu informāciju un paziņo, ka vilciens atiet pēc 6 minūtēm, bet nākamais ir pēc stundas. Aši samīļojamies un skrienam uz vilcienu. Nopērkam biļetes, atrodam īsto platformu, ielecam vilcienā – durvis aizveras teju uzreiz, kad esam apsēdušās.
Piecpadsmit minūtes un esam Morgo pilsētā, no kuras ceļveži iesaka turpināt gājienu. Pirmās pāris stundas ir lieliskas, ejam pa zaļiem pakalniem, tālumā viļņo okeāns. Ceļa zīmes šeit ir ļoti mulsinošas, bieži vien vienā krustojumā var redzēt, ka tās ved uz visām pusēm. Tāpēc ņemam talkā karti un kādu brīdi ejam vispār bez bultām. Kādā aplī atkal parādās bultas, kas labi, bet apkaime top rūpniecības pārņemta un turpmākie pieci, seši kilometri nav īpaši patīkami, īpaši komplektā ar karsto sauli. Pusceļā nokrītam ēnā uz atpūtas pauzi. Pēc tās Elena aiziet savā ritmā, es arī daru savu labāko, lai ātrāk tiktu prom no kūpošajiem skursteņiem. Ejot pāri upei, kas iet tieši gar rūpnīcu, domāju, vai tur maz ir kāda dzīvība, bet tad ieraugu jocīgu skatu – tur ir milzīgi zivju bari, kas pulcējas iepretim nelielam strautam. Nezinu, cik normāli vai nenormāli tas ir, bet skats ir traki dīvains.
Pēc upes apkaime atkal top baudāmāka, turpinu virzīties uz okeāna pusi. Lēnītēm virs okeāna parādās pelēka josla, kas top aizvien lielāka, bet vējš pieņemas spēkā. Drīz jau saule tiek aizsegta un pelēkā zona izstiepusies pa pus debesīm. Šādus mākoņus es nepazīstu, tāpēc ieraudzījusi kādas mājas, kas piedāvā atspirdzinājumus ceļotājiem, pagalmā rosāmies vīrieti, nopriecājos un uzrunāju viņu. Prasu viņam, kas ir šī pelēkā josla? “O, una tornada. vētra”, viņš priecīgi atbild. Gribu zināt, ko no tās var sagaidīt. Vīrs rausta plecus un saka, ka ar tām vētrām nekad neko nevar zināt – varbūt pēc piecām minūtēm gāzīs, iespējams, lietus aizies gar pamali. Drošības pēc piesēžu un vienu kafiju, lai nogaidītu un saprastu, kas notiks. Pēc desmit minūtēm vīrs saka, ka šoreiz izskatās pēc “aizies gar pamali” gadījuma. Lieliski, turpinu ceļu.
Joprojām ir nomācies un vējains, bet nelīst. Elena atsūta ziņu, kas esot galā, un mums ir sava istaba. Tad nu pēdējos trīs kilometrus vairs nesteidzos un priecājos par to, ko migla atstājusi apskatei. Santillana de Mar sagaida ar senām akmens ielām un ēkām. Pirmais iespaids ir satriecošs, it kā mēs būtu iekāpuši citā gadsimtā. Drīz vien top redzama galvenā iela, kas ir tūristu pilna. Izskatās, ka šī pilsēta ir populārs apskates objekts. Lai gan šeit ir municipālā auberģe, visi iesaka palikt klosterī, tā atkal esot “must stay” vieta. Atnākot saprotu kāpēc. Šajā ēkā pāris gadu simtus dzīvojoši dominikāņu mūki, pēc tam nākamos simts gadus tas bijis mūķeņu rīcībā. Tagad mūķenes pārcēlušās uz māju iepretim ielai, un šī vieta nodota piligrimu un citu viesu rīcībā. Istabiņā ir tikai divas gultas, attiecīgi cena vairs nešķiet tik augsta.
Pati ēka, tās iekārtojums, dārzs – viss šeit ir lieliski! Dārzā var tikt pie vīģēm, āboliem, bumbieriem, te aug arī hurmas koks, tikai augļi vēl nav ienākušies. Pagaršoju no visa pa druskai, aprunājos ar strādnieku no Ukrainas, un ķeros pie rakstīšanas, periodiski pieslēdzoties pārējo sarunām. Arī šovakar šeit ir daudzi iepriekš redzēti ceļabiedri, sarunas raisās labi. Blakus telpā cilvēki pošas koncertam, ir atbraucis arī bīskaps un vietējā televīzija. Bīskaps apstājas pie mūsu galdiņa un pārmij dažus vārdus, televīzijai esam labs fons, uz kā intervēt cilvēkus. Nu, īstenībā esam diezgan slikts fons, jo visu laiku drusku ākstāmies.
Šajā tūristu vietā pat svētdienā ir vaļā veikals, aizskrienu kaut ko paķert vakariņām, vēl pāris cilvēki nokliedz pakaļ, lai paķeru kādu sviestmaizi arī viņiem. Tad nu kopā ar Niku nopērkam grilētu cāli, maizes klaipu, salātu sastāvdaļas un nākam atpakaļ. Kad viss ir uzservēts, aicinām pievienoties visus, kas ir tuvumā. Camino medžiks – no dažiem cilvēkiem paredzētas pārtikas iznāk vakariņas deviņiem cilvēkiem.
Attālums: 23 km (pa īstam 21)
Izdevumi:
Nakšņošana – 14
Transports – 1,95
Pārtika – 10 eiro (2,70 divas kafijas, 7,30 veikals)
Kopā – 25,95 eiro
