Šorīt atkal ir vēlais rīts. Brokastis sākas tikai 7:30 un nekur nav jāsteidzas – šodien esmu rezervējusi hosteli Santander pilsētā, līdz kurai ir nepilnu 20 km gājiens pa garāko un smukāko (un lēzanāko) ceļu gar okeānu. Visi lēnām ieturam brokastis un spriežam, ka tik ļoti negribas doties prom no padres Ernesto auberģes – šeit ir tāds miers. Bet jāiet vien ir. Paldies ieraksts grāmatā, atvadu foto ar Ernesto (no kreisās – Adriana, Ernesto, es, Katrīna), un dodamies iekšā miglā.
Pirms manis platiem soļiem pazūd braļukas (pa īstam brāļi) lietuvieši – Aļģis un Nauris, nepaspēju viņus noķert uz kopbildi (tas gan izdodas vēlāk pie okeāna). Mani tuvākie Camino biedri vēl taisās, gan jau šie drīz mani panāks. Pirmais ceļa posms šodien ir ar mašīnām dalīts asfalts, bet pēc kilometriem pieciem bultas pamet šoseju un dodas okeāna virzienā. Pirms pazust uz vientuļas takas, jāiegriežas kafijas vietā. Man gribas arī pēc iespējas ātrāk novērst bilžu kļūdas iepriekšējā ierakstā, vienīgā lieta, kas pie Ernesto nestrādāja pēc 5zvaigžnu standartiem, ir internets. Kafejnīca-viesnīca ir gana smalka lieta, un ātri tieku galā ar vakardienas bildēm. Ieraudzījusi, ka uz ceļa redzēta meitene ēd interesantu plātsmaizi, sāku interesēties par to tuvāk. Meitene man piedāvā nogaršot gabaliņu – nu dikti garda! Jau ņemu maciņu un eju pirkt kūku, kad viņa saka, ka nopirkt to laikam nevar, jo tā nākot no viesnīcas brokastu bufetes, izrādās, ceļabiedrene nakšņojusi šajā vietā. Pēc brīža viņa man iznes vienu gabaliņu no bufetes – mmmm! Pa to laiku ir atnākuši arī pārējie ceļabiedri, padalos arī ar viņiem ar gardo kūku ar pusnočiepšanas garšu.
Lai tiktu līdz okeānam, vēl jāšķērso pāris lauki ar fermām tuvumā. Pašlaik ir tas brīdis, kad raža tiek novākta un lauki slacīti ar mēslojumu. Dažreiz žēl, ka bildēs nevar smaku ietvert – pēdējās dienas tā ir diezgan iespaidīga. Pie okeāna lauku smaku aizslauka okeāna brīzes. Un – skati, skati! Sajūta, ka ejam pa pastkarti (Stefānijas citāts). Brīžiem zem kājām paveras mazi, smilšaini līcīši, kuros nav nevienas dvēseles, nākamajā pludmalē mudž no ķermeņiem. Šeit, starp citu, kailums nav nekas neparasts, vienkopus gulšņā cilvēki ar dažādu apģērbu daudzumu vai vispār bez tā. Piligrimi ir ārpus konkurences – pārāk apģērbti.
Par spīti dienas vidum iet ir diezgan patīkami – no vienas puses vēsumu sniedz okeāna tuvums, no otras – nenovāktie kukurūzas lauki. Drīz pārējā kompānija ir mani atkal panākusi, no šī brīža ejam kopā – zirgojamies, taisām kopbildes, tērzējam. Nu aptuveni šādi izskatās mūsu noskaņojums.
Ap pusdienlaiku ieklūpam kempinga bārā uz atspirdzinājumiem un enerģijas lādiņu. Veldzējušies nolemjam gājienu turpināt gar pašu okeānu – noaujam kājas un ejam basām. Viss jau būtu labi, tikai nest zābakus mugursomā ir daudz smagāk nekā kājās. Bet, pēdas, protams, labpatikā uzelpo un mērcējas vēsajā ūdenī. Drīz esam klāt kuģīša piestātnē, no kurienes tiekam aizvizināti līdz Santander centram.
Izklīstam pa auberģēm, hosteļiem un viesnīcām, sarunājuši tikties vakarā. Esmu paspējusi nomazgāties un atvērt datoru, kad hostelī parādās Elena – tā kā mēs joprojām esam stundas un drusciņ attālumā no Bilbao (ar autobusu, ar kājām – gandrīz nedēļas), Elena nolēmusi šo nedēļas nogali pastaigāties kopā ar mums. Viņa aptuveni trīs reizes īsākā laikā ir nogājusi to pašu attālumu, ko mēs šodien, tikai abos virzienos. Arī viņa ieskrien dušā, un esam gatavas vakaram.
Norunātajā laikā satiekamies pie centrālās katedrāles (kur gan citur piligrimiem piestāv tikties), apskatām tās spārnu, kas ir atvērts, un dodamies vakariņās. Mūsu sešotnei – Elenai, Katrīnai, Folkeram, Stefānijai, Adrianai un man pievienojas iepriekš pieminētas austrālis Niks un šrilankietis-amerikānis Švāms (neesmu droša, ka viņa vārdu sadzirdēju pareizi). Izņemot Mirjamu, šovakar esmu kopā ar visiem svarīgākajiem šī Ceļa cilvēkiem. Tomēr sajūtas ir jocīgas – mani pārņēmušas tuvojošā pilnmēness vai kāda cita jocīga beziemesla skumjas. Varbūt tāpēc, ka rīt esmu nolēmusi no pilsētas tikt ārā ar vilcienu, bet citi pat domā šeit uzkavēties vēl vienu dienu, attiecīgi, ir ļoti liela iespējamība, ka vairs neredzēsimies, vismaz ar dažiem deguniem. Kaut kāda daļa manis par to ļoti bēdājas, bet cita daļa saka, ka ir nedaudz nogurusi no cilvēkiem un komunikācijas. Varbūt šobrīd mani pārņēmis slavenais latviešu Introverts.
Attālums: 20 km (dzīvē 18)
Izdevumi:
Nakšņošana – 20
Pārtika – 23 (1,50 kafija, 7 pusdienas, 2,50 sula, 12 vakariņas)
Kopā – 43 eiro (ups, no rītdienas jauna, skaista dzīve)
Zaiga
Burvīgas bildes (un apraksts ar), skatoties, dzirdu, kā šalc okeāns un tās milzu niedres.