“Lai kur jūs ietu, noteikti palieciet auberģē pie tēva Ernesto, tā ir īpaša vieta, ar īpašu atmosfēru”, man pastāsta ceļabiedri, ko dzirdējuši no citiem Camino gājējiem un lasījuši ceļvežos. Padres Ernesto auberģe atrodas Guemes ciemā, kas nav pārāk tālu no šībrīža palikšanas vietas, bet, ja tā ir jāredz, tad jāredz, nav ko skriet laikam un kilometriem pa priekšu. Otrs arguments, lai paliktu Guemes, ir apstāklis, ka līdz nākamajai lielajai pilsētai – Santander – īsti nav citu palikšanas vietu.
Lai arī ejamais gabals nav diez ko garš, šorīt izeju pirmā 7:05. Tumsa netraucē, jo gar jūru ved taisns, asfaltēts ceļš, kā izrādās, arī apgaismots. Nonākot netālajā Noja pilsētā, sāk aust gaisma un virs jūras iezīmējas pirms saullēkta daile. Pati izrāde gan notiek brīdī, kad esmu jau prom no jūras, bet sarkanās debesis iestiepjas arī pilsētā. Drīz mani apdzen citi agrie putni – beļģi un japāniete, bet vietā, kur Camino sadalās divās daļās, visi samulst. Es uzvaicāju padomu maps.me un aplikācija iesaka iet caur Castillo. Aplikācijas versiju apliecina divas vietējās kundzītes, kuras tuvojas, intensīvi mājot, lai ejam pa kreisi (caur Castillo) – būšot “mas corto. daudz īsāk”.
Tā nu turpinu lēnā garā čāpot uz priekšu, līdz ķermenis sāk ilgoties pēc rīta kafijas. Ceļš gan mani cienā ar vīģēm un bumbieriem, par ko tukšais vēders ir atzinīgās domās, tomēr kafija neskādētu. Kā par spīti, nākamajam miestam, kas izskatās pēc vietas, kur var dabūt kafiju, Camino met līkumu. Tomēr miesta beigās atrodas jocīga kombinācija – vienā ēkā sadzīvo modificēts īru krogs un sporta zāle. Tā kā kafiju šeit dod, tad sēžos nost un taisu pauzi – ir noiets aptuveni pusceļš. Kad esmu pabeigusi malkot kafiju, un vēl joprojām uz ceļa nav parādījies neviens cits piligrims, sāku domāt, ka būšu kaut kur aizšāvusi greizi.
Beigās tomēr kaut kāda kustība parādās – pirmais aiziet garām jaunēklis, kas man vakar rādīja ceļu uz auberģi, viņam seko neviens cits kā trīs beļģi. Esot gājuši cauri miestam, tikuši pie kafijas un brokastīm. Beidzot šos arī nofočēju, lai jūs redzētu, ar ko man darīšana.
Turpinu ceļu Guemes virzienā, jāiet pamatā pa šosejas malu, bet, tā kā tā nav īpaši noslogota, soļot ir ērti. Ernesto auberģē iesoļoju pusvienos dienā. Tā ir tik jauka sajūta – nesoļot līdz pārgurumam, nebūt vienai no pēdējiem viesiem auberģē un – teju visa diena priekšā, lai atpūstos.
Pa durvīm ienākot, man roku spiež Pako, sniedzot ūdens glāzi un groziņu ar auzu pārslu cepumiem. Tad viņš lēnām piereģistrē mani un kādu spāņu sievieti, tad mirklītis jāuzgaida. Tikmēr durvīs parādās smaidīgs padre Ernesto, sniedz roku un prasa, no kurienes esmu. Saku, ka no Letonia. “Ā, Riga”, padre nekautrējas pielietot savas ģeogrāfijas zināšanas. Saka, ka pats esot gana izceļojies un izstaigājies, tagad viņa dzīves jēga esot rūpēties par citiem piligrimiem.
Tā kā ir tik agrs, noriskēju izmazgāt arī garās iešanas bikses, gan jau līdz rītam izžūs. Tikusi galā ar praktiskajiem jautājumiem, eju ekskursijā pa auberģi. Tā patiešām ir pasaka! Šeit ir lielākas istabas lielā mājā un mazākas mazākos namiņos. Uz visām sienām vērojami ar Camino vai ceļošanu saistīti materiāli – aksesuāri, fotogrāfijas, zīmējumi. Te ir apaļa mājiņa, kurā piekopt garīgas prakses, kopā sanākšanas telpa, ēdamzāle, bibliotēka. Pēdējā citu materiālu starpā var aplūkot apjomīgo Ernesto ceļojumu kolekciju diapozitīvu formātā un viņa daudzos fotoaparātus. Saņemu arī faktos bāzētu atbildi savām sajūtām par piligrimu nacionalitāti šajā ceļā. Šeit fiksēti 2016. gadā šajā auberģē palikušie, bet domāju, ka situācija šogad un uz visa Ceļa būtiski neatšķiras (skat. fotogrāfiju albumā).
Kad esmu izložņājusi visas maliņas, atskan gongs, kas aicina pusdienās. Jā, jā – šeit var dabūt ne tikai vakariņas un brokastis, bet arī pusdienas. Esam jau diezgan prāvs bariņš, kas metas virsū salātiem un makaroniem, jauni svētceļnieki turpina arvienu nākt klāt.
Pēc pusdienām visi atslābt pa stūriem. Daļa guļ diendusu, citi tērzē, citi lasa. Biju domājusi pēc šī ieraksta apdarīt dažādus datordarbus, bet kungs blakus gultā tik saldi krākuļo, ka man ar žāvas nerimst visu rakstīšanas laiku. Laikam jāpasnauž.
Pasnaust izdodas kādu stundiņu, tad atkal izeju pagalmā. Man par lielu prieku līdz šejienei tikusi arī Katrīna, laiku līdz vakariņām pavadām pļāpājot ar viņu un Stefāniju. Par šo meiteni arī pāris vārdi jāpastāsta. Vakar bijām kopā vakariņās un uz bieži uzdoto jautājumu – ar ko tu nodarbojies – izdzirdu ne tik biežu atbildi: “esmu farmaceite!”. O! Ar farmaceitiem man ir īpašas attiecības, tad nu vakar krietni izrunājāmies par šo tēmu. Stefānija jau septiņus gadus strādā nelielas pilsētas aptiekā Kvebekas provincē Kanādā, pazīstot teju katru aptiekas apmeklētāju personiski ar visām kaitēm. Stefānija grib apzināti palēnināt savu dzīvi, tāpēc ceļu iet lēnītēm – bieži stājas fotografēt un samīļo visas dzīvās būtnes. Vakar bijām liecinieki, kā mājupceļā suns metās ar Stefāniju spēlēties, mums ar Folkeru nepievēršot ne mazāko uzmanību.
Beigās mūsu bariņam pievienojas arī Folkers un vēl viena vācu meitene Adriana, esam izsmējušies ne pa jokam. Pusatoņos gongs aicina uz kopā sanākšanu – tur padre stāsta par šo vietu un kāpēc tā atšķiras no citām. Šeit iemiesots respekts pret viņa senčiem (arī pats dzimis tepat), daudz ideju aizgūts no ceļošanas. Visas ēkas un pati vieta esot kolektīva darba rezultāts. Padre Ernesto daudz runā par pasaules kārtību, nekārtībām un dzīves ceļu, šeit biežāk par Camino Santiago tiek lietots apzīmējums Camino de la Vida. Pēc filozofiskām un praktiskām atziņām dodamies vakariņās. Tās it tikpat lieliskas kā pusdienas – zupa, rīsi ar dārzeņiem un gaļu, saldajā ābols.
Vakara noslēgumā vēlreiz sapulcējamies nelielajā mājiņā (manā skatījumā – meditāciju namiņā), kur padre izstāsta par namiņa tapšanas vēsturi un sienas zīmējumu nozīmi. Viņš domā, ka šis namiņš ir pati svarīgākā vieta visā auberģē, iespējams, visā Camino del Norte. Par to man grūti spriest, bet dienas vidū, ienākot šeit, uzreiz nosēdos drusku pameditēt. Kaut kas te ir.
Attālums: 19 km (dzīvē 17)
Izdevumi:
Nakšņošana – 10
Pārtika – 12,50 (1,20 kafija)
Kopā – 22,50 eiro
baibcha
Nosūtīts no mana Samsung Galaxy viedtālruņa.
Laima
Bravo, Zane – gan pasai, gan aprakstiem, gan foto!!