Šonakt guļu kopā ar Camino apvienoto vīru krācēju kori. Katrīna nakšņo savā teltī (par kuras uzcelšanu jāmaksā tie paši 14 eiro), pārējās retās dāmas arī sasprukušas citās istabās, esmu palikusi viena ar kādiem plus mīnus desmit večiem, no kuriem vairums krāc. Bet nu jau sasniegta tā noguruma pakāpe, ka vienā brīdī tu aizmiedz, neklausoties ne uz ko. Pirmie krācēji sāk čubināties jau īsi pēc pieciem, 6:30 tiek ieslēgtas lielās gaismas, bet 6:45, brīdī, kad atskan mans modinātāja zvans, esmu palikusi istabiņā viena pati.
7:30, pēc nosacītām brokastīm, sākam soļošanu. Mēs ar Katrīnu izejam pēdējās, atkal var cerēt uz mierīgu dienas gājumu. Tāds tas arī ir. Saule lēnītēm izklīdina miglu ielejās, pamodina visādus lidojošos un čivinošos objektus un sāk karsēt arī mūsu galvas – laiks ievīstīties lakatā. Šeit bieži uz ceļa redzamas norādes – kurš ceļš domāts velo draugiem, kurš kājiniekiem. Pēdējiem parasti takas ir īsākas, bet stāvākas un grubuļainākas.
Pie nākamās apdzīvotās vietas ieraugu Katrīnu sēžam un tērzējam ar kādu vietējo pie slēgtas baznīcas, lai uzzinātu, kāpēc pat svētdienā tā ir ciet. Vakar esot bijusi baigā ballītē, un neesot vēl visu savākuši – apmēram ko tādu atbild vīrs. Līdz nākamā miesta kafijai ejam kopā. Pa ceļam ieraugām baltus tītarus un kādu laiku zviedzam par tēmu, ka Dievs viņus radījis īsu brīdi pirms svētdienas atpūtas, kad iedvesma bija galīgi beigusies. Kad tiekam pie kafijas pauzes, iesākumā pārcilājam nopietnas tēmas, kas tāpat pāriet jokos. Piemēram, Katrīnas darbs. Viņa ir māksliniece, divus gadus studējusi Ķīnā Āzijas zīmēšanas tehniku un pamatā strādā ar muzejiem, palīdzot tiem iekārtot ekspozīcijas. Viņa ir tā, kas nodrošina, lai mākslas darbi un apskates objekti tiku parādīti publikai pēc iespējas uzskatāmāk un arī drošāk. Ar pašiem objektiem gan mēdzot būt jocīga sajūta strādāt, piemēram, ar Vāgnera nošu oriģināliem, kas apdrošināti par 8 miljoniem vai brāļu Grimmu oriģinālpierakstiem 30 miljonu vērtībā. Saku, cik tur tā darba – pārzīmēt notis un tad oriģinālus pārdot melnajā tirgū. Katrīna smejas, ka tas neesot nekas nebijis, vācieši šai ziņā esot radoši cilvēki. Divi piemēri. Pēc Otrā pasaules kara klīdušas baumas, ka Hitlers, pametot Vāciju, kaut kādā avarējušā lidmašīnā atstājis savas dienasgrāmatas. Kāds džeks izdomājis sāgu, ka viņš ir tās atradis – sacerējis pašas dienasgrāmatas, vizuālos materiālus, tad visu mērcējis kafijā, lai izskatās vecas. Cits džeks savukārt, gleznojis slavenu mākslinieku gleznas, kuras ir minētas vēstures annālēs, bet it kā gājušas bojā. Tad tās pēkšņi atradušās! Lai pastiprinātu ticamības momentu, viņš viltojis arī senas fotogrāfijas – pielicis šo gleznu pie sienas, saģērbis savu māti senlaicīgā kleitā un nobildējis visu “senatni”. Stāstu detaļas var nebūt precīzas, gan jau ieguglējot var dabūt pilnās versijas, kam man šobrīd nav laika. Par abiem gadījumiem arī uzņemtas filmas.
Pēc kafijas pauzes Katrīna atkal aizsteidzas man pa priekšu, bet es īpaši neatpalieku, jo ceļš iet gar šoseju un ir teju līdzens. Mani apsteidz vēl divi puiši un divi vīri gados. Tomēr viņiem vēl nav bijis kafijas pitstops, tāpēc nākamajā miestā aizeju viņiem garām. Izrādās, arī Katrīnai, kas bija iegājusi vienā no krodziņiem sevis pēc. Atkal satiekamies pēc industriāliem rajoniem, un šķērsojam pāreju virs auto maģistrāles. Tagad palicis pēdējais lielais kalns, tad būsim Bilbao. Šodien iespēju robežās steidzamies, jo gribam paspēt ciemos pie Gugenhaima. Šovakar gan šis ir atvērts līdz astoņiem vakarā (kā visas dienas), bet rīt ciet pavisam (kā visas pirmdienas) un negribētos šī dēļ tupēt Bilbao vēl vienu dienu. Īsi pirms kalna kores mani atkal apdzen abi puiši, no kuriem tumsnējais šrilankietis-amerikānis prasa, no kurienes esmu. Otrs pusis, izdzirdējis atbildi, saka, ka Latvija – tas esot labi. Šaubu, nav, bet kāpēc viņš tā domā. “Jo es esmu no Lietuvas”, puisis smejas. Septītais satiktais lietuvietis (iepriekš nepieskaitīju Arvidas, kas, starp citu, Bilbao nonāca divas dienas pirms manis).
Pusčetros ierodamies mūsu naktsmītnē. Esam ar Katrīnu rezervējušas “princešu apartamentu” pašā centrā, lai varam pagūt visu apskatīt un beidzot kārtīgi izgulēties. Noliekam somas, ieskrienam ātrā dušā un skrienam uz muzeju. Pa ceļam gan nevaram paiet garam saldējuma tirgotavai, vakar ilgi centāmies iegaumēt, kā ir putukrējums spāniski, lai šodien pasūtītu ko šādu. Porcija gan ir Katrīnas, mana izskatās drusku pieticīgāk.
Ir ļoti jocīgi iet bez lielās mugursomas, ķermenis ir neizpratnē. No šoka pat kāju pirksti sāk sāpēt, nav ierastā svara. Pirms pieciem pietuvojamies Gugenhaima muzejam. Rindu nav vispār, tiekam iekšā minūtes laikā. Wow! Jau foajē uz mums raugās milzīgs astoņkājis, kas ievijis savus taustekļus katrā ēkas spārnā.
Tā autore ir portugāļu māksliniece Joana Vasconcelos (http://joanavasconcelos.com), tāpēc kā vairākiem citiem fantastiskiem objektiem – katlu augstpapēžu kurpēm, spoguļu maskai, rozā spalvu helikopterim, validola gultai, tamponu lustai. Katram no darbiem ir sava doma un stāsts, tie ir fascinējoši! Pat, ja šai muzejā nebūtu nekā cita, šis jau ir wow-wow-wow. Bet te ir milzīga zāle ar Richard Serra (https://en.wikipedia.org/wiki/Richard_Serra) metāla liektajām formām, kurās pārbaudīt savu vestibulāro aparātu, izstāde ar stāstu par mākslu un Ķīnu pēc 1989. gada, te ir paslēpies arī Rotko un citi šedevri. Vēl te satiekam arī Filu un Sindiju (viņi gan uz mirkli pārtraukuši soļot, jo Sindijai viena kāja bijusi līdzīgos pleķos kā man, tikai daudz lielākā apmērā), kā arī Elenu, kas uz muzeju atvedusi savas kolēģes no Honkongas, ar kurām kopā tur mācījusi angļu valodu. Piesēžam ar viņām uz vienu kafiju un pinčo – nu kad vēl būs iespēja iedzert kafiju tik īpašā vietā, arī pauzi prasās pat tik īsā vizītes laikā, jo pieredze ir ļoti intensīva.
Pēc muzeja, nogurušas un piepildītas, lēnām dodamies atpakaļ. Vēl mums ir ekskluzīva iespēja izmazgāt un izžāvēt visas drēbes, kas pēc nedēļas mazgāšanas ar rokām un pusmitrā veidā turēšanas somā, nesmaržo diez ko jauki. Tikušas galā ar saimniecības darbiem, lienam gultās. Palagi, normāls spilvens, izcils matracis, mmm…
Attālums: 26 km
Izdevumi:
Nakšņošana – 27
Pārtika – 11,50 (2 brokastis, 2, 90 saldējums, 1,50 kafija, 5,10 kafija un pinčo muzejā)
Citi – 10 (muzejs – neskaitās)
Kopā – 38,50 eiro
