Iznāku no mūsu istabiņas tumsas blakus zālē un sažmiegtām acīm veros daudzajos cilvēkos, kas brokasto. Laikam esmu arī izspūrusi, jo cilvēkiem, uz mani paskatoties, acīmredzami uzlabojas garastāvoklis. Aizeju līdz vannasistabai un atgriežos ļaudīs jau pieklājīgākā paskatā. Arī vācieši jau brokasto. Brokastis, kā parasti, ir nekādas, bet tā kā nebiju cerējusi pat uz tādām, tad jāņem par labu un jāēd. Es parasti kaut kā sapakojos ātrāk par visiem, arī šoreiz. Izeju ārā samērā pieklājīgā laikā 7:40. Ir gaišs, nedaudz smidzina – viss kā nākas.
Pie pilsētas robežas taka ļoti viltīgi aizvijas gar kādu zivju rūpnīcu, šajā vietā mani panāk Mirjama ar Folkeru. Tālāk ceļš ir samērā lēzens un patīkams, vienīgi lietus top aizvien stiprāks. Kad esmu tikusi līdz nākamajam miestam, faktiski līst. Ieraugu kafejnīcu un šauju iekšā. Iesākumā pavaicāju atļauju apmeklēt labierīcības, pēc tam sāku domāt. Jums internets ir? Si. Labi, lai būtu viena kafiju un viens internets! Kas par to, ka noieti nepilni 5 km un šī ir jau otrā kafija. Citos ceļos šādas wifi+kafijas pauzes man bija visai ierasta lieta, jo lielākajā daļā naktsmītņu internets nedzīvoja. Bāra saimnieks priecājas – kādi tik te cilvēki neieklīstot – no Japānas, Korejas, Aļaskas. “No kurienes tu esi?” viņš jautā arī man. No Latvijas. “Nure, arī cilvēki no Latvijas pie mums atnāk,” viņš sajūsmināti noslēdz valstu uzskaitījumu.
Dzeru kafiju, mielojos ar vakardienas vīnogām, atrisinu savu telefona mobilo datu jautājumu, ielieku iepriekšējo ierakstu. Kad visi šie darbi paveikti, lietus ir mitējies un var mierīgu sirdi doties tālāk. Esmu droša, ka pilnīgi visi auberģes iemītnieki jau ir aiz deviņiem, ja ne trejdeviņiem kalniem, tāpēc izbrīnos redzot nākam pazīstamu spāņu pāri un franču kungu. Pēc kādas stundas mani pārsteidz arī Hanss – esot izgājis vēlāk un arī baudījis kafiju tai pašā vietā kur es. Nākamreiz Hansu satieku pie diezgan iespaidīgas baznīcas. Dažās šejienes baznīcās, arī šajā, ir Milzīgs Klusums. Cilvēka nav neviena, biezie akmens mūri nelaiž iekšā pasaulīgas skaņas, diezgan interesanta sajūta.
Ap vieniem ieeju palielākā miestā, un vēders liek manīt, ka šī varētu būt laba vieta pusdienām. Man gan līdzi ir vienīgi franču maizes gabals no vakardienas vakariņām, kas gan garšīgi smaržo, jo dzīvo vienā somas kabatā ar raudenēm no pazudušā ceļa, bet nekā cita uz tā liekama nav. Nodomāju, ka nebūtu slikti atrast veikalu. To es neatrodu, toties pamanu centrālajā skvērā Hansu, kas kopā ar mazu sunīti ieturas. Es pievienojos un tieku uzcienāta i ar desu, i ar sieru. Atbildē varu sniegt savas vakardienas vīnogas un sauju riekstu. Hanss demonstrē, kas viņam vēl ir somā – stikla burciņa ar olīvām (esot dikti smaga), šokolādes cepumu paka, arī siera un desas atlikums vēl ir krietns – vesels lielveikals! Pamēģinu pacelt viņa somu, bet īsti nevaru. Manējā salīdzinoši ir tīrā pūciņa.
Uzņēmuši enerģiju, kāpjam tālāk. Vispār šodien ir diezgan grūti iet. Nav tā, ka kaut kas ļoti sāpētu, bet ir tāds vispārējs nogurums. Redzot, ka līdz galamērķim, Gernikai, ir vēl 15 km, neesmu droša par savām spējām līdz tam nonākt. Bet – iesim, tad redzēsim. Tagad ceļa malā var aplūkot visādus dārzus un tajos augošās kultūras – puķes, kivi, milzum garus tomātus, visādas formas un izmēra ķirbjus. Pēc tam taka iet lēzeni gar upes krastu un tad pāriet kalnā – pēdējā un lielākajā no šodien pieveicamajiem. Nu jau pulkstenis tuvojas četriem un mani spēki nullei. Kad ieraugu ceļa malā zīmi par auberģi puskilometra attālumā, sāku apdomāt palikšanas iespēju tepat. Labi, ko tur domāt – nevar zināt, vai vispār vietas būs, cik maksās un tā joprojām.
Vietas ir, gulta maksā salīdzinoši pieklājīgi – 12 eiro, arī vakariņas par 9,50 būs ok. It kā jau sanāk smalki ēst divas dienas pēc kārtas, bet šādās vietās vakariņas parasti ir izcilas un man vairs nav somā nekā ēdama, bet tuvākais veikals ir figviņzinkur. Īsāk sakot – palieku, pirms tam sarunājot, ka varēšu gulēt otrā istabā, kur pagaidām nav neviena cita piligrima (un ceru, tā arī paliks). Ir jau žēl, ka šovakar neredzēšu vāciešu kompāniju, bet ko padarīsi. Aizsūtu Mirjamai ziņu, ka esmu palikusi 8 km pirms Gernikas, lai šiem foršs vakars. Atnākot no dušas, izlasu Mirjamas atbildi – Gernikā esot īsts maratons, gan auberģe, gan viss pārējais jau ir pilns, viņi ejot 5 km tālāk uz nākamo miestu. Aleluja! Un šāds skats paveras no mūsu terases šovakar.
Tagad esmu divtik priecīga par savu saprātīgo lēmumu. Man beidzot gribas kādu ierakstu uzrakstīt mierīgi, pārlasīt kārtīgi un padalīties pirmajās globālajās pārdomās par šo ceļu. Tik žēl sasteigt iepriekšējos ierakstus, un visādi krāšņi tēli, kā vakardienas bufetniece no Krievijas ar platām, uzkrāsotām acīm, paliek aiz stāsta. Tā kā līdz vakariņām vēl nepilna stunda, tad pievērsīšos pārdomām.
Par svarīgāko – pašsajūtu un veselību. Esmu gan jau iepriekšējos ierakstos par šo tēmu izteikusies, bet rezumējot – izņemot hroniskās slimības blakus efektus, nekas cits nopietns nav. Pat tulznu nav! Labi, protams, ik pa laikam kāds gurns iečīkstas vai pēda nošķiebjas vai mazais pirkstiņš ieīdas – bet tas ir nieki. Pleķainās kājas ir vienīgā pieminamā problēma, bet pašlaik izskatās, ka ziede strādā. Un labākā ārstēšana šai kaitei ir – nepārpūlēšanās. Ņemot vērā, ka pirms tam dzīvoju uz ibumetīniem izrauta zoba dēļ un vispār likās, ka šī atrakcija būs jāatceļ – ir labi!
Par mantām. Kopumā uzskatu, ka ir paņemts līdzi viss nepieciešamais un liekā ir pavisam maz. Visvairāk esmu apmierināta ar ekipējumu – zābaki ir zelts (Iveta, toč esmu tev kaut ko garšīgu parādā), soma nespiež un nerīvē, drēbju daudzums ir diezgan optimāls (nu pāris lietiņas varētu nebūt), tehnika strādā (paldies par powerbanku Eduardam, noder katru dienu, jo ar visām tām aplikācijām telefona baterija tur maksimāli pusi dienas). Ļoti noder pārtikas kastīte, kas man citos gājienos nebija līdzi. Un dzeramais maiss arī tomēr ir štelle.
Par pašu Ziemeļu Ceļu. Man, protams, ir mazliet grūti novērtēt, cik ļoti tas patiešām ir grūtāks par iepriekšējiem, un cik pie vainas ir veselības pasliktināšanās, bet principā ir sajūta, ka šis ir vissarežģītākais ceļš tieši dēļ teju nepārtrauktajiem augšā-lejā kāpieniem. Infrastruktūra ir diezgan slikti attīstīta – tieši ceļiniekiem veltītu kafejnīcu ir diezgan maz, arī auberģu noslodze/cenas ir diezgan augstas. Bet cilvēku ir diezgan daudz. Ne tik daudz kā franču ceļā, bet portugāles ceļu šis pat varbūt pārspēj (bet tas tikai sajūtu līmenī). No ainavu viedokļa man pagaidām franču ceļš šķiet nepārspējams, bet redzēsim, ko es teikšu vēlāk. Marķējums ir diezgan labs. Šim ceļam bieži ir vairākas alternatīvas, tas var jaukt galvu, bet kopumā – izvēle ir laba lieta!
Par cilvēkiem. Uz šī ceļa tautība numur viens ir spāņi. Otrajā vietā es liktu vāciešus, vēl ir daudz amerikāņu, austrāļu un francūžu, tad pa kādam korejietim, britam, polim un citām tautām. Kaut kādu iemeslu dēļ šis maršruts ir arī ļoti iecienīts lietuviešu vidū – uz ceļa zīmēm ir daudz uzlīmes ar Lietuvas simboliku, pagaidām esmu satikusi piecus lietuviešus. Latvieti vai igauni – nevienu.
Šīs, protams, ir tādas pašas pirmās pārdomas, varbūt Ceļa beigās teikšu un domāšu ko citu. Bet tad būs interesanti salīdzināt!
Uj, vakariņas klāt. Līdz vēlākam vai rītdienai!
p.s. Un lūgums nesatraukties, ja ierakstu nav – tas, visticamāk, nozīmē, ka man nav spēka vai interneta ?
Attālums: 21 km
Izdevumi:
Nakšņošana – 12
Pārtika – 11 (1,50 kafija, 9,50 piligrim menu)
Kopā – 23 eiro
