4. diena: Aizmirstais ceļš

Pamostos no tā, ka kāds grabinās pa mantām. Tumsā sagrābstu savu mobilo, lai ieraudzītu uz tā ciparus 5:17. Tiešām? Tas ir neviens cits kā Hang Njims, kurš acīmredzot šorīt iecerējis uzsākt ceļu dikti agri. Es arī esmu mazliet sabijusies, jo šodien jāpārvar divi lieli kalni. Bet tā kā līdz gaismai vēl stundas divas, pagriežos uz otriem sāniem. Tomēr pēc sešiem auberģē sākas tik aktīva rosība, ka nevar pagulēt. Labi, celšos augšā. Redzu arī, ka Mirjama un Hanss ir pamodušies, vien Folkers netraucēti šņāc.

Izeju uz ielas 6:40. Ārā ir pilnīgi tumšs, vien pilsētas gaismas padara apkaimi mīlīgāku. Šorīt ir tāda maza dilemmiņa – gājēju tilts netālu no auberģes ir drusku iebrucis, tāpēc slēgts, bet, lai tiktu upes otrā krastā, jāmēro ceļš līdz nākamajam tiltam. Pirms gulētiešanas Mirjama man pačukst, ka nožogojumam var tikt garām un tik ļoti sabrucis tas nemaz neesot. Sākumā aizšauju nedaudz šķērsām, bet tad atrodu pieeju slēgtajam tiltam. Tiešām – celtniecības sētas malā ir robs, kur var tikt cauri cilvēks ar mugursomu. Tilts tiešām ir ieliecies, bet kopā turas. Nedariet kā es. Bet pāri tieku viens un divi, ietaupot kādu pusotru kilometru pastaigas. Otrpus upei ceļš strauji iegriežas mežā un ved stāvus kalnā. Dikti jocīga sajūta tā brist iekšā tumsā, bet kas jādara, jādara. Ieslēdzu telefonā lukturīti un lēnām traušos augšā. Pēc mirklīša izdzirdu iešanas nūju klaudzoņu, tad arī pieres lukturīti un pašu nācēju. Tas ir Hang Njims – ko viņš vairāk nekā stundu sadarījis, man nav ne jausmas, ne darīšana (tik ilgs tas otra tilta gājums nav).

Vēl pēc laika mani apdzen viens dredains jauneklis, viņam seko trīs spāņu vīrieši. Noskaidrojuši, ka esmu viena, viņi aicina mani savā bariņā. Paldies, bet nevaru. Kolīdz šie ir prom, blakus krūmos iešņācas kāds zvērs un mans solis uzreiz kļūst stipri raitāks. Kopā ar rīta gaismu atnāk sīks lietutiņš. Uzmetu somai pretlietus apmetni, pati uzvelku jaku, bet drīz vien saprotu, ka tā nav laba doma. Tā kā elpojam arī caur ādu, bet tagad tas nav iespējams, saprotu, ka vispār smoku nost. Novelku jaku un eju pa lietu krekliņā. Īstenībā ir pat atsvaidzinoši, auksti nav nemaz.

Pēc pāris stundām esmu tikusi līdz pirmajai civilizācijai, kur biju cerējusi dabūt kafiju, bet viss ir ciet. Neko, jāsoļo vien tālāk gribot. Vienā no nogāzēm mani apdzen Mirjama, ar saucienu “o, it’s you”. Tā kā esmu noraizējusies par šīs nakts palikšanas iespēju – auberģē esot tikai 40 gultas – Mirjama piedāvā darīt savu labāko, lai savlaicīgi aizsistu man vienu. Šaubos, ka tas būs iespējams, jo municipālās auberģes parasti šādus trikus neakceptē. Pēc kāda laika no Mirjamas pienāk iepriecinoša ziņa, ka nākamajā miestā esot kafija un lai es uzmanos no dubļainajiem ceļa posmiem. Man ir sajūta, ka viņa man atsūtīta Elenas vietā, jo rūpējas un čubinās ap mani tieši tāpat.

Kad ierodos kafijas vietā, Mirjama jau ir prom, bet Hanss vēl dzer kafiju, tad nu pievienojos viņam. Cenšos apēst visu līdzņemamo pārtiku, mudinu arī Hansu palīdzēt, lai ir mazāk, ko nest – tūlīt sekos šodienas trakākais posms. Izejot no kafejnīcas, uzskrienu britu kungam Filam, ar kuru mums ir salīdzinoši līdzīgs ritms. Viņš gan ir bišku ātrāks, ko arī viņam pasaku. Nē, nē – līdzenās vietās un lejup viss esot labi, bet pret kalnu viņam neiet. Tieši tas, ko es parasti saku citiem. Saku, ka viņš mani panāks ne vēlāk kā pēc 40 minūtēm, 10:30. Kad 10:29 viņš iet man garām, rādu viņam telefonu. Šis nosmejas, draudzīgi uzsit ar cepuri un saka – tiekamies uz vakariņām Markina-Xemein pilsētā, šodienas galamērķī.

Tā kā ceļu serpentīns vijas caur izcirtumu, vēl ilgi redzu Fila violetu krekliņu te ejam te apstājamies. Tomēr viņam iet par kādiem 30% ātrāk un drīz vien šis ir gabalā. Kad esmu tikusi kalna galā, mani piemeklē ģeniāla (tā man tai brīdī šķiet) ideja. Oficiālais attālums no kafejnīcas līdz galamērķim ir 16 km, bet maps.me rāda maršrutu, kas ir 11 km. Šortkats! Tas man varētu dot cerību ierasties auberģē pirms tā ir pilna un iedomājos, kādu seju rādīs Fils, redzot mani priekšā. Domāts – darīts!

Kādā no krustojumiem uz laiku atvados no bultām un slāju pa citu ceļu. Kad esmu pagājusi garām lielai mājai, no tās iznāk kungs, kurš svilpj man pakaļ, sakot, ka Camino ir uz atpakaļ. Māju ar galvu un tā kā apgalvoju, tā kā jautāju, vai arī šis ceļš ved uz Markina-Xemein. “Si”, viņš atbild. Lieliski! Piedevām arī uz šī ceļa ir Camino marķējums, eju un priecājos. Tomēr drīz vien nonāku dilemmas priekšā. Camino bultas rāda uz vienu pusi (pēc kartes nevar saprast, uz kurieni īsti), bet maps.me vedina, lai eju citur. Labi, sekosim aplikācijai. Sliktas kvalitātes meža ceļš strauji iet lejup, bet vai nu mazums dīvainu taku iets. Pie fantastiska Troņu spēles stila koka tas pārvēršas ar ērkšķainiem augiem aizaugušā takā.

Kā nebūt laužos uz priekšu, līdz taka… vienkārši izbeidzas. Manā priekšā ir dzelkšņu murskulis, aiz muguras kalns, kurā noteikti negribas kāpt atpakaļ. Dažus metrus tālāk samanu citu taku, kas turpinās lejup. Tā pat īsti nav taka, bet vieta, kur lietus ūdens vēlis akmeņus lejup. Eju un lamāju sevi. Telefonam pirms stundas beidzās datu pieslēgums (bet tai brīdī man šķita, ka nav arī zonas), katrs solis var beigties kā akmenim un vispār, ja es šeit savainošos, tepat arī palikšu un neviens par to neuzzinās. Nu aptuveni tādas domas dzīvo manā galvā to pusstundu, kad centimetru pa centimetram uzmanīgi traušos lejup. Kad ieraugu taku pievienojamies jau pieklājīga izmēra meža ceļam, man šķiet, ka neko jaukāku par šo ceļu neesmu redzējusi. Tas joprojām ir diezgan stāvs, bet vismaz pa ērkšķiem nav jālaužas. Pie asfaltētā ceļa vispār gandrīz aiz prieka jāapraudas.

Asfalts mani ieved dīvainā dažu ēku kompleksā, pa kuru laimīgā kārtā rosās kāds vīrs, divi suņi un viens kaķis. Vīrs ir diezgan izbrīnīts mani redzēt un vēl lielāks ir viņa izbrīns, kad paziņoju, no kuras puses nāku. “Bet tur taču nav ceļa,” viņš saka. “Jā, tur nav ceļa,” apstiprinu. Vīrs man izstāsta, ka caur šo vietu kādreiz vedis Camino, bet pirms gadiem desmit aizvēries šejienes bārs un ceļa maršruts ir mainījies. Bet, pats Ceļš ir uz vietas, tikai aizmirsts – ja kāpšu pa to augšā, pēc pāris kilometriem tas savienosies ar šībrīža maršrutu.

Sabužinu lopus, pateicos spānim un sāku kāpt ļoti stāvā kalnā. Kāpiens ir grūts, toties kāds. Pirmais mani pārsteidz pamests kivi koku dārzs (augļi gan vēl nav gatavi), tad seko pilna zeme ar ēdamajiem kastaņiem, kurus šoreiz lasu kabatā, jo ziņu avoti no Latvijas un arī Ceļa vēsta, ka tomēr tos var gatavot esošajā kondīcijā. Un kazeņu krūmi – te neviens ogas nelasa, tāpēc tie aug virsū ceļam, sniedzot melnu ogu pilnus ķekarus tādai nejaušai aušai kā es. Esmu tā aizrāvusies ar kazenēm, ka kādu brīdi nepamanu, kas ir otrā ceļa pusē. Kad pagriežos, esmu gandrīz mēma. Visa ceļa mala noaugusi ar vīnogām, piedāvājot pesticīdu neskartas ogas. Pirmā oga izgaisina arī šaubas par skābumu – tās ir saldas un gardas. Apēdu dažus ķekaru un pielasu pilnu savu ēdamkastīti. Pēc šī posma man šķiet, ka nomaldīšanās bija labākais, kas ar mani šodien noticis. Arī palikšanas iespēja nez kāpēc šobrīd vairs nesatrauc. Kalna galā mans offroads pievienojas Camino un sveic mani ar zīmīgu bultu.

Lai gan esmu diezgan droša, ka mans šortkats nebija nekāds šortkats, ar ziņkāri veros tajos dažos piligrimos, ko satieku. Visas sejas ir nepazīstamas, attiecīgi Hans, Mirjama un Folkers noteikti jau ir galā. Tāpēc liels ir mans pārsteigums, kad pēc minūtēm piecpadsmit atpazīstu nākam Folkeru. Izrādās, viņš gājienu sācis vēlu un šodien gājis uz priekšu dikti lēnām. Tagad ceļš sāk iet lejup, tāpēc varam iet kopā un runāties. Uzzinu, ka Folkeram šī ir jau sestā nedēļa Ceļā, viņš gājienu sācis no Le Puy Francijā (turpat, kur es esmu nogājusi mazu gabaliņu). Tieši šodien domāju, uz kura ceļa bija sliktāks serviss – šī vai Francijas. Folkers saka, ka uz šī. Man jau tā šķita.

Tērzējot esam nonākuši līdz pilsētai. Arī Folkers nav noraizējies par palikšanu – vācu ceļvedis šodienas gājienu iesaka beigt nākamajā miestā un viņš domā, ka vairums vāciešu sekošot priekšrakstiem. Pa ceļam ieklīstam baznīcā, kuras centrā slejas milzīgi klintsbluķi, izskatās, ka baznīca uzcelta apkārt tiem.

Vēl nepilns kilometrs un stāvam auberģes priekšā. Laime ir! Un brīvas vietas arī. Es pat izlūdzos pēdējo brīvo gultu lejas stāvā. Esmu tik priecīga par to, ka laimīgi izdevies nonākt civilizācijā, atrast naktsmītni un pat pārlieku nenogurt. Arī kāju krēms, šķiet, savu darbu veic labi. Izsaku vāciešiem priekšlikumu šovakar uzšikot un apēst piligrim’s menu. Priekšlikums tiek atbalstīts, paņemam kompānijā arī Filu un pavadām vēl vienu lielisku Ceļa vakaru.

Attālums: 26 km

Izdevumi:

Nakšņošana – 5

Pārtika – 14 (3 kafija, 11 piligrim menu)

Kopā – 19 eiro