3. diena: No ēnas līdz ēnai

Stāsti

“Šonakt gan varēja tik labi izgulēties, neviens nekrāca”, Elena paziņo pie brokastu galda. Mēs ar jauko vācu sievieti, kuru sauc Mirjama, saskatāmies un kopā papurinām galvu. “Tu tiešām vakar biji nogurusi,” saku Elenai. Naktī netrūka ne krācēju, ne čurātāju, ne gultas grozītāju, nemaz nerunājot par karstumu un bezgaisu. Šodien esmu nolēmusi “ņemt to visu vieglāk”, vēl astoņos sēžam auberģē pie rīta kafijas. Tad mūs saimniece ne pārāk laipnā formā izmet ārā, sakot, ka pietiek te dirnēt, jāsāk soļot. Taisnība jau viņai ir. Izejam kopā jautrā kompānijā – Elena, Mirjama, kā arī divi vācu džeki – Hanss un Folkers. Pirmais kalns viņus šķir no manis, tālāk turpinu soļot viena.

Drīz mani panāk puisis no Dienvidkorejas, ar kuru nedaudz aprunājāmies arī vakar. Tagad arī iepazīstamies, es viņam nosaucu savu vārdu, viņš man savējo – Hang Njim ir tuvākais, ko spēju saklausīt. Korejietis drīz ir gabalā, bet satieku viņu atkal pie kādas baznīcas, runājot pa telefonu. Kamēr es iegriežos nedaudz aplūkot baznīcu tuvāk, dzirdu no mugurpuses saucienu “Žanī, Žānī”. Tā laikam esmu es. Kad pagriežos, Hang Njims sniedz man kārtīgu persiku.

Pēc laiciņa, pabeidzis telefona sarunu, viņš mani atkal panāk, lai apvaicātos, vai es esmu studente. Uz to atbildu ar īsu “I”m 40”. Tas, protams, netraucē būt studentam, bet viņš smejas par šo atbildi un saka, ka neticot. Es arī aziātiem neprotu noteikt vecumu, izrādās tas ir abpusēji. Pēc brīža mums pievienojas vietējais vīrs ar nūjām, kurš aši pārtop gidā. Stāsta, ka netālu uzņemtas seriāla “Game of thrones” epizodes, pa kuriem ceļiem labāk iet, un tā joprojām. Pats viņš šo ceļu uz kalniem mēro katru dienu, jo augšā viņam esot sieviete, 450 aitas un 400 govis.

Esam sarunājušas ar Elenu tikties uz atvadu kafiju nākamajā pilsētā. Esmu tā nokoncentrējusies uz bultām, ka paeju garām kafejnīcai, kur viņa sēž ar pārējiem vāciešiem. Tikai tad, kad man blakus iznirst smaidoša Folkera seja, kurš atsūtīts mani pārķert, pamanu kompāniju. Paņemu ne tikai kafiju, bet arī gardu kūku ar krēmu, mmm. Elenai rīt jābūt atpakaļ uz darba interviju, tāpēc viņa šovakar no Deba pilsētas brauks uz Bilbao ar vilcienu. Atdodu viņai uz pāris dienām vienu džemperi un mazo šampūnu, dabūšu atpakaļ Bilbao (varbūt). Šķiroties sarunājam nelielu avantūru – tā kā šī vakara auberģei ir atsevišķas reģistratūras un nakšņošanas ēkas, tad palikšanai reģistrēsies Elena, atsūtot man pieejas kodus un gultas numuru, bet reāli palikšu es. Tas man garantēs 5 eiro palikšanas iespēju pat tad, ja galā nonākšu dikti vēlu. Apskaujamies un šķiramies!

Es turpinu savu bruņurupuča gājumu augšup. Karstā saule nepalīdz jau tā grūtajai pastaigai. Pamatā cenšos iet no ēnas līdz ēnai. Nosoļoju pārdesmit metrus, tad stāvu sekundes divdesmit un elpoju, apskatos kaut ko telefonā, padzeros. Tad atkal pārdesmit soļi līdz nākamajai ēnai. Mani apdzen 100% visi. Dažreiz man gribas uzvilkt krekliņu – neesmu tizla, esmu slima. Saprotu jau, ka man nevienam nav jātaisnojas, bet tāpat jūtos draņķīgi. Bet mierinu sevi ar domu, ka tieku tālāk par veseliem cilvēkiem, kas nekur neiet.

Pusdienas laikā nonāku skaistā vietā kalna galā, kur atrodas perfekti piligrimu soliņi. Noauju kājas, izvelku maizītes un atguļos atpūtas pauzei ar kājām gaisā. Tik labi! Pēc pauzes, kad apēsta lielākā daļa pārtikas un atlicis nepilns ūdens litrs, beidzot sajūtu, ka soma ir pareizajā svarā. Jācenšas to noturēt tādu.

Kādu laiku ceļš iet uz leju, bet diemžēl Camino ir tā, ka “what comes down, must go up” un otrādāk. Pēc šosejas šķērsošanas tas pārvēršas kalnā ar diezgan pretīgu segumu. Atkal jau sākas (l)ēniešana. Katru reizi, kāpjot augšā, domāju, nu kāpēc man vajag uzņemties ko tādu, ko es patiesībā nemaz īsti nevaru, Kāpjot lejā – ak, cik skaisti, kādi eikalipti, siens smaržo, govis gremo, dzīve ir lieliska. Līdz nākamajam kalnam.

Kādā brīdī ceļš ievijas ēnainā mežā – aprunājos ar ēzeļiem, tad paturu atvērtus vārtiņus piligrimiem uz zirga, tad ieeju sevī. Līdz dzirdu no muguras “Zanē!”. Tā, Elena un Co ir priekšā, kurš vēl zina manu vārdu pareizā izrunā? Protams, Sindija un Fils! Priecīgi apsveicināmies un kādu gabaliņu soļojam kopā. Sindijai ir traki ar ceļiem, īsti nepalīdz arī stiprinoša saite. Vispār par ceļiem (saviem, ne ejamajiem) šeit sūdzas daudzi.

Sindija sāk runāt ar diviem spāņu vīriem gados, kas mūs panāk, bet tā kā šie angliski ne bū ne mē, es pārņemu komunikāciju. Esam ar spāņiem apstājušies pie lauka malas un es viņiem prasu par šejienes vīnogām. Atzīstos, ka vakar dažas nogaršoju, bet nebija labas. Tad vīrs sāk sirsnīgi kratīt vienlaikus galvu un pirkstu, gribēdams uzsvērt, cik ļoti aplama ir mana rīcība. Godīgums vai ķīmija – man ir divas versijas. “Pesticīdi, pesticīdi!” vīrs vēl sirdīgāk šūpo galvu, likdams noprast, ka nākamais ķekars var izrādīties man pēdējais. Vispār vakar vēders tāds drusku izbrīnīts bija, bet nezinu, vai tam kāds sakars ar vīnogām un pesticīdiem. Labi, turpmāk no ceļmalām vīnogas centīšos neēst.

Dienas izskaņā atkal cīnos ar kalniem viena, kad no Elenas atnāk ziņa, ka mūsu triks ar auberģi izdevies. Uff, tagad soļot ir daudz mierīgāk. It kā jau pa dienu nebūtu bijis gana daudz pārsteigumu, takas izskaņa ir ģeniāla. Ceļš ar ļoti sūdīgu (labi, vēsturisku) akmeņu segumu, iet lejup tik stāvus, ka teju uz dibena jāšļūc. Pat man ar veselajiem ceļiem tas ir īsts izaicinājums, varu iedomāties, kā te jutās Sindija un citi ceļu problēmu māktie.

Ar Elenas kodiem auberģē izdodas tikt iekšā bez problēmām, istabiņā mani sagaida visi vācieši – pāris stundas dzīvojušies pie jūras, tagad atnākuši ieiet dušā un tad plāno doties medīt vakariņas. Viņi man arī pavēsta tūrisma informācijas centrā dzirdēto – šajā auberģē pēdējā laikā uzdarbojas kāds zaglis, tāpēc viss vērtīgais jānēsā līdzi. Kad pēc dušas dodamies uz veikalu, lepni ielieku celofāna maisiņā datoru, telefonu un jostas somiņu. Droši vien izskatās amizanti, bet citas iespējas nav, šoreiz mazo somu neesmu paņēmusi līdzi.

Netālajā Eiroski veikalā sapērkamies visādus labumu, tad mērojam ceļu atpakaļ uz auberģi. Šeit virtuves nav, tāpēc iekārtojamies uz galda ārā – pa visiem mums sanāk varens mielasts. Ā, vēl pa ceļam iegriezos aptiekā. Mani apciemojusi arī vecā kaite ar pleķiem uz kājām, kurus parasti saķeru lielas slodzes un karstuma kombinācijā. Pārāk traki tie pleķi vēl nav, bet gribu kaut ko darīt, lai šos mazinātu, nepārtraucot iešanu (kas ir drošākais veids to saārstēšanai). Aptiekāre man izsniedz kaut kādu smāķi par sasodītiem 9 eiro. Jācer, ka līdzēs.

Kad esam pabeiguši mieloties, dodos rakstīt. Gribu beidzot uzrakstīt vienu gabalu puslīdz sakarīgā laikā. Vakar man gāja kā pelnrušķītei, kas centās pabeigt ierakstu līdz 10 vakarā, kad tiek nospiests lielais gaismas slēdzis. Šovakar dēļ īsākas distances beidzu soļot jau piecos (iepriekšējās dienās tas notika ap septiņiem). Un tagad ir… tikai deviņi. Pie šī ieraksta gan jūs tiksiet rīt, jo šajā vietā internets teorētiski ir, bet praktiski nav! Buenas noches!

Attālums: 21 km

Izdevumi:

Nakšņošana – 5

Pārtika – 9,00 (1,20 kafija, 1, 30 bulka, 6,50 veikals)

Citi – 9 (smēre)

Kopā – 23 eiro

Pagaidām nav komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.