Uz Santjago, uz Santjago!

Stāsti

Tad nu tā. Nu jau esmu gaisā, ceļā uz Bordo – tranzīta pilsētu, lai nonāktu Santjago ceļa sākuma punktā, kas šoreiz atrodas Spānijas pilsētā Irun. Esmu nolēmusi pamēģināt noiet Okeāna Ceļu jeb Camino del Norte. Daži līdz šim izlasītie materiāli vēsta pretrunīgas ziņas par šo maršrutu – citi ir sajūsmā par vienmuļo gājumu un iespaidīgajiem dabas skatiem, bet kāds kungs uz sešām lapām ir izklāstījis argumentus, kāpēc šo Ceļu labāk neizvēlēties – tas esot ļoti kalnains, slikti marķēts, angļu valodu tikpat kā nevar izmantot,  esot problēmas ar naktsmītnēm un tā joprojām. Bet, kā mēdz sacīt – prepare for the worst, hope for the best. Tad jau redzēs, kā tas īsti būs.

Lēmumu par šo gājienu pieņēmu pirms dažām nedēļām, esot diezgan dīvainā agregātstāvoklī. Kādreiz domāju, ka visādas jokainas izpausmes palikušas failā “jauna un muļķe”, bet tad atklāju, ka šobrīd ne mazāk stulbas lietas var sadarīt tikai ar statusu “muļķe”. Lai nu kā, šādos jocīgos brīžos mēdz tikt pieņemti jocīgi lēmumi. Viens no tiem, cerams, būs ar ilgtermiņa pozitīvu ietekmi uz manu ne pārāk stipro veselību, otrs ir šis Ceļš. Pēdējā jogas festivālā mums vienā no nodarbībām bija uzdevums – nodefinēt, kas ir tas, kas palīdz pieņemt (arī drosmīgus) lēmums. Kolēģis teica, ka viņam tā esot atbildība, bet man šķiet, ka man tā ir bezatbildība jeb kaut kāds pofigs. Vismaz šis lēmums lielā mērā nāk no pofig stāvokļa. Zināms loģikas grauds gan tajā ir. Veselība man ar katru gadu paliek sūdīgāka. Ja es to Ceļu nevarēšu pievarēt tagad, tad iespēja, ka to varēšu pēc gada vai diviem, ir vēl mazāka. Tāpēc labākais brīdis mēģināt ir – tagad. Un, kā saka mana draudzene Guna, – vienmēr taču ir autobuss.

Šoreiz gatavošanos sāku sev neraksturīgi ātri – iemēģināt zābakus (paldies, Iveta) garākās pastaigās pirms kādām divām nedēļām, somu krāmēt – pirms nedēļās. Lielākā dilemma bija par pašu somu. Iesākumā domāju, ka ņemšu pavisam mazu mugursomiņu. Tajā viss it kā sagāja, bet pati soma izskatījās sablīvēta jau bez ūdens un provianta. Saliekot mantas vidēja izmēra somā – viss it kā labi, bet pati soma nav diez ko ērta. Neko, nopūtos un saliku visu vecajā, lielajā (60+10) mugursomā, kas pati par sevi ir vissmagākā, bet toties “labi sēž”, un ir mērojusi ar mani iepriekšējos Santjago ceļus – pārbaudīta vērtība.

Lidostā viss notika ērti un labi, pirmais jaukais brīdis atgadījās jau transfēra autobusā. Tajā iekāpj arī Linda Leen, ar kuru esam pāris reizes tikušās, tāpēc sākam pļāpāt par gaidāmo ceļojumu. Saklausījušas vārdu Santjago, mūsu sarunai pieslēdzas trīs netālu stāvošas meitenes ar mugursomām – viņas, kā izrādās, dodas uz Sanžanpjedeporu, lai uzsāktu savu pirmo Ceļu. Viena no meitenēm, sazīmējusi mani, apliecina, ka es esot viņu iedvesmojusi šim Ceļam un somu krāmējusi pēc maniem blogā atrodamajiem norādījumiem (ak, šausmas). Vispār jānobriest jaunam ierakstam par somas krāmēšanu, jo esmu konstatējusi, ka pa šiem četriem gadiem (kopš publicēju pirmo ierakstu par kravāšanās tēmu, starp citu, no Bordo) šis tas ir mainījies manu līdzņemamo lietu klāstā.

Šoreiz galvenā izmaiņa ir tāda, ka man nav līdzi fotoaparāta. Kopā ar lādētāju un akumulatoru, tas nozīmē par kilogramu vieglāku somu, kas nav maz. Centīšos iztikt ar telefona bildēm, ceru, ka nebūs dikti traki ar kvalitāti. Esmu nodrošinājusies ar jaunu pretlietus jaku, bikses gan ir lietum draudzīgas. Skatījos Gandrā uz smuku pančo, bet nožmiedzos. Ja būs galīgi traki, nopirkšu kaut ko līdzīgu Spānijā. Man nav līdzi arī nūjas iešanai, bet arī tās nepieciešamības gadījumā iegādāšos pa ceļam.

Kamēr te lidmašīnā ir daudz laika izrakstīties turpu šurpu, pastāstīšu par šovakar gaidāmo jaušību. Mana Antarktīdā iepazītā amerikāniete Elena, ar kuru esmu saskrējusies arī Taizemē, pirms nedēļas ievietoja Feisbukā ziņu, ka tagad kādu laiciņu plāno padzīvot Bilbao. Tā kā Ceļš ved caur šo pilsētu, uzrakstīju viņai, ka plānoju tur ciemoties – varēsim satikties uz kafiju. Tad nu Elena vaicā – kad būšu Bilbao un ko tur darīšu. Tā un tā. Iešu Camino del Norte, svētdien ierodos Irun, pirmdien sāku iet, tad nu pēc dienām piecām sešām plānoju būt Bilbalo. Atbildē seko: “no way, tas nav iespējams!”. Kas, kas? Izrādās, Elena svētdienas vakarā no Bilbao ar autobusu dodas uz Irun, bet pirmdien plāno sākt iet Camino del Norte gabaliņu līdz Bilbao. Lūk! Tā kā Elena ieradīsies Irun jau pa dienu, esmu palūgusi viņai aizsist man vietu auberģē (cerams, tas izdosies, jo rezervācijas viņi nepieņemot), lai man, ierodoties deviņos vakarā, būtu, kur nakšņot. Pa dienu, visticamāk, iesim katra savā ritmā, bet vakarā ceru satikt lielisko meiteni, lai kopā gatavotu, mazgātu zeķes un patērgātu.

Pa vidu rakstu darbiem iepazīstos arī ar francūzi, kas sēd manā rindā – viņš mani uzcienā ar Selgas cepumiem un pastāsta, kas Rīgā paticis un kas nē. Pamatā šis sabijis tūristu iecienītākajās vietās – iedodu šim savus kontaktus, lai nākamreiz dod ziņu, ja vēlas redzēt Latvijas mazāk iemītās takas.

Nosēžoties Bordo, lidmašīnas logu klāj lietus lāsīšu strīpas. Francūzis atvainojas, it kā laika apstākļi ietilptu viņa kompetencē. Kolīdz speru soli ārpus lidmašīnas, man priekšā nostājas jauns puisis, sniedz roku un saka Arvidas. Esot sēdējis aiz manis, pār plecu redzējis, ko rakstu datorā un no latviešu valodas tik daudz sapratis, ka dodos uz Santjago. Viņš arī grib doties, bet neesot vēl izdomājis, kuru maršrutu izvēlēties. Līdz šim Arvidas nav bijis nevienā Ceļā, arī ceļojis diži daudz nav. Pajautājis atļauju pievienoties man braucienam uz pilsētu (un to saņēmis), viņš sagaida, kamēr nobildējos ar trim latviešu meitenēm – Baibu un viņas ceļabiedrenēm – un atvados no francūža. Tad lecam 1. autobusā un pa 1,70 dudinām uz Bordo centru.

sdr

Autobusā uzrunāju pāri gados ar mugursomām, izrādās arī viņi dodas uz Okeāna ceļu. Pēc brīža mūsu čalojošajam mugursomu bariņam pievienojas Andra no Latvijas, kura šoreiz mēros Franču ceļu. Novēlējuši pārim labu ceļu un izteikuši drīzas satikšanās varbūtību, lecam ārā centrā. Tā kā esam izsalkuši, tad nopērkam kafiju un piesēžam parkā uz soliņa paēst.

Ieturot brokastis kopā ar Andru un Arvidas, smejos, ka še tev nu bija ceļošana vienatnē – ir pagājušas pirmās četras ceļojuma stundas un esmu iepazinusies ar deviņiem cilvēkiem. Ieturējušies klīstam pa pilsētu kopā – apskatām pāris katedrāles, arkas un citus arhitektūras brīnumus, ar ko Bordo ir bagāta. Iemaldāmies arī pārtikas tirdziņā un pēc tam arī krāmu. Arvidas cita starpā jautā, vai mums esot līdzi naži. Andra savējo esot nodevusi speciālā bagāžā, bet man nav, bet izsaku vēlmi tādu iegūt. Uzreiz arī ienāk prātā doma, ka krāmu tirdziņš varētu būt kā radīts šādas vēlmes piepildījumam. Pieeju pie pirmā tirgotāja, parādu uz kādu nazi galda piederumu kastē un prasu, vai viņam nav saliekamais. What are the chances? Sākumā izskatās, ka par saliekamiem nažiem šim nekas nav zināms, bet drīz vien viņš izrok divus diezgan smalkus eksemplārus – maksājot 3 eiro gabalā. Ka jau tā, tad es nopērku vienu, bet Arvidas otru.

Upes malā mūsu ceļi šķiras – Arvidas aiziet domāt par nākamo maršrutu un risināt transporta jautājumu (man autobusa biļete uz Irun jau ir nopirkta), bet mēs ar Andru pastaigājamies gar upes malu otrā virzienā – gribam apskatīt ūdens spoguli un Modernās mākslas muzeju (kāds pārsteigums). Seklajā spoguļūdenī ir patīkami atpūtināt sagurušās kājas – nesenais lidojums un karstā saule darījusi savu. Kad tiekam līdz muzejam, Andra nolemj tomēr doties uz savu naktsmītni, jo viņa izvēlējusies pirmo nakti palikt Bordo, bet es dodos baudīt mākslu.

Māksla kā jau modernā – brīžam pārsteidz, brīžam mulsina, brīžam garlaiko. Kopumā nav pati iespaidīgākā kolekcija, bet nav arī slikti. Visvairāk šoreiz uzrunāja Wang Shu un Lu Wenyu darbu izstāde, kas Ķīnā eksperimentē ar netradicionāliem piegājieniem un materiālu izmatojumu arhitektūrā. Tādu celtni kā Wa Shan Guesthouse nudien gribētos redzēt dzīvē!

Pēc muzeja apskates lēnām saku virzīties uz autobusa pieturu. Pa ceļam kādā bārā palūdzu ūdeni, ko man saimnieki neliedz un jūtos gatava ceļam. Autobusu sameklēju bez problēmām un, kolīdz esmu iekāpusi, zibeņojošā apkaime pārvēršas lietū. Labi to vērot pa autobusa logu. Paralēli saņemu ziņu, ka Arvidas ir nolēmis iet Okeāna ceļu un pievienosies man autobusā nākamajā pieturā. Tā arī notiek. Tagad arī busā ir ceļabiedrs, ar ko tērzēt, vienīgā raize ir par Elenas ziņu – auberģe tomēr neļauj reģistrēt citu personu. Bet, ja es tikšot galā līdz 10, problēmām nevajadzētu būt. Nu, cerams, ka izdosies. Autobuss gan neiet uz Irun, bet gan uz kaimiņu pilsētu Francijas pusē Hendaye, bet pēc kartes izskatās kā mūsu Valka un Valga.

Pa ceļam es pamatā rakstu, bet Arvidas snauž, ik pa laikam pārmijam kādu vārdu. Galā esam minūtes 20 pirms paraudzētā laika, kas labi, jo sāk satumst. Maps.me taisnāko ceļu uz auberģi ir izvēlējies pa šosejas malu, kur nav vietas gājējiem, tāpēc pastaiga ir ar adrenalīna piesitienu. Pa ceļam arī šķērsojam upi, kas vienlaikus ir arī Francijas-Spānijas robeža. Arvidas lielām acīm skatās apkārt un fotografē – kalni tinas miglā, nogāzēs zaigo pilsētiņas ugunis – skaisti!

Līdz ar tumsu esam sasnieguši auberģi un es iekrītu ilgā Elenas apskāvienā. Abi tiekam pie gultām, aukstas dušas un tad esmu gatava īsai sarunai ar Elenu. Nogurums gan ir tāds, ka nekāda garā tērzēšana nesanāk, kā arī pusvienpadsmitos visas gaismas tiek izslēgtas. Uztraušos savā augšas stāvā gultai, kas pie katras sakustēšanās salīgojas uz sabrukšanu, vajadzēs uzvesties mierīgi. Apkārt dzirdams satiksmes troksnis, citu gulētāju šņākuļošana, ieskanas pa kādam krācienam. Laipni lūgta atpakaļ Camino ellē un paradīzē!

Pagaidām nav komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.