Sēžu lidostā un beidzot ir laiks rakstīt. Skaidra lieta, ka laiks atrastos arī esot mājās, bet tur atrodas vēl 100 un viena interesanta lieta, ko darīt. Un šķiet, ka pēdējos gados attīstījies tāds kā reflekss – ceļoju, tātad rakstu. Pirms ķeros klāt šī brauciena tēmai, vēlos pastāstīt par kādu jauku apciemojumu pirms dažām dienām.
Vērīgs lasītājs atcerēsies piedzīvojumus Āzijā, kur uz Kambodžas un Laosas robežas iepazinos ar kolumbiešu ceļotāju Martinu un drīz vien arī ar Dienvidkorejas meiteni Sanmī (https://mugursoma.lv/2016/12/21/divu-dolaru-strids-un-4000-salas-laosa/). Tā mēs kopā klīdām pa 4000 salām Laosā – peldējāmies Mekongā (https://mugursoma.lv/2016/12/22/pelde-mekonga/), nogaršojām Lao Lao (https://mugursoma.lv/2016/12/23/lao-lao/) un visādi citādi labi pavadījām laiku, līdz Sanmī ceļi veda tālāk. Kopš mūsu šķiršanās brīža Laosas bungalo priekšā pagājis pusotrs gads, bet Sanmī šajā periodā iegriezusies mājās aptuveni uz mēnesi. Viņas sociālo tīklu profilos šajā laikā vīdēja bildes te no Turcijas, te no Balkāniem, te no kādas citas Eiropas malas, tāpēc nemaz nebiju dikti pārsteigta, kad saņēmu meitenes ziņu, ka viņas ceļi beidzot atveduši arī līdz Latvijai.
Sanmī viesošanās laiks sakrita ar citiem jaukiem ciemiņiem – bijusī darba kolēģe palūdza aizvest sēnēs blogeru pāri Kešu (Anglija, Indija) un Sabrinu (Vācija), kas šobrīd mēnesi dzīvojas pa Latviju. Tad nu mēs tādā jaukā internacionālā sabiedrībā pirms pāris dienām sēdām auto un laidām uz Līgatnes purviem. Jāteic, ka ciemiņi diezgan ātri apguva ēdamo sēņu lasīšanas prasmi un man periodiski nācās izmest no viņu groziņiem vien dažas suņu sēnes. Sanmī pastaigas izskaņā gan lepni atnesa krāšņu sarkano mušmiri, laimīgā kārtā, turot rokās, nevis ieliktu groziņā pie citām sēnēm.
Man gan sēņu prieks šogad jau bijis gana liels, tāpēc vairāk fokusējos uz dzērvenēm, kas šogad, par spīti sausumam, padevušās itin brangas. Arī viesi novērtēja vitamīnu ciņus, paralēli ogošanai uzraujot “Cranberry fields forever”. Vakarā salasītos labumus pārvērtām sēņu zupā, salātos un mērcēs, tradicionālo kartupeļu vietā šoreiz Kešs pagatavoja kartupeļu kariju indiešu gaumē – pat nezināju, ka manā virtuvē atrodamas šādai eksotiskai virai piemērotas garšvielas.
Blogeru ceļi nākamajā dienā veda tālāk, bet Sanmī pievienojās ikgadējai ražas novākšanas talkai manos Madonas puses laukos un priecīgi kašāja iz zemes tupeņus, burkānus un bietes. Ik pa laikam gan darbi bija jāpārtrauc, lai ar saucienu “Oooooo!” iemūžinātu bildē kādu īpaši brangu eksemplāru. Tāpat kā mūsu pusdienas maltīti, kas Sanmīprāt esot īsts pikniks. Ja man kāds Laosā būtu teicis, ka nejauši iepazītā korejiete pēc pusotra gada raks manos laukos kartupeļus – nez vai ticētu.
