Mazie un lielie soļi vides jomā

Jūs taču zināt, kā tas ir, kad pēkšņi noteikta veida informācija sākt tevi aplenkt, vajāt, izsekot. Tu labi saproti, ka šī informācija jau labi sen ir “kosmosā” un internetā, tā var pat nebūt dižens jaunums, bet pēkšņi tu to pamani, uztver, ielaid sevī. Man pēdējo mēnesi tā ir vides saudzēšanas un pārdomātas saimniekošanas tematika – zero waste, permakultūra, atkritumu šķirošana, klimata pārmaiņas un idejas, kā šo procesu padarīt lēnāku.

Viena no dilemmām, ko esmu saklausījusi pēdējā laikā apmeklētajos pasākumos un lasītajā literatūrā, ir – vai ir jēga, ka ikdienā mēs katrs darām kaut nedaudz lietas labā vai nepieciešams kāds lielāks virzītājspēks, likumdošanas izmaiņas? Vides žurnāliste un vairāku polāro ekspedīciju dalībniece Bernīse Notenbūma (Bernice Notenboom), ar kuru man bija gods runāt vienā Lampas panelī, uzskata, ka vairs nevar iztikt tikai ar maziem solīšiem. Klimata pārmaiņas ik gadu progresē mežonīgā ātrumā, tāpēc nepieciešama tikpat strauja un apjomīga pretrīcība. Viņa nesen vedusi finanšu nozares gudros prātus polārā ekspedīcijā, lai viņi savām acīm pārliecinātos par notiekošajām vides pārmaiņām, un uzreiz pēc tam visi kopā ķertos pie “glābšanas” ideju radīšanas un to realizācijas. Cits pasaules mēroga darbonis Gunters Pauli (Gunter Pauli), kas Latvijā viesojās, lai atzīmētu savas bērnu grāmatas iznākšanu latviski un uzstātos prezidenta pilī ar Lielās talkas desmitgadei veltītu lekciju, pauda, ka nākotnē jālūkojas ar optimismu un jācenšas saskatīt jaunas iespējas it visā. Kā piemērus var minēt biogāzes iegūšanu no jūrās un okeānos audzētām aļģēm (lai neaizņemtu zemes platību), audzēt sēnes uz kafijas biezumiem, kas ir kafijas ražošanas blakusprodukts vai iegūt raugu, kas neviena nepamanīts dzīvo Latvijas un citos mežos.

Man kaut kā šķiet, ka svarīgi ir abi – gan lielie, gan mazie soļi. Ja vien kādam ir jauda paveikt ko Lielu – kā Bernīsei Notenbūmai polāro reģionu saglabāšanā, vai Vitai Jaunzemei paraujot visus talkā, vai Gunteram Pauli iedvesmojot uzņēmējus paskatīties Zilās ekonomikas virzienā – tas ir jādara. Bet es ticu arī mazajiem soļiem un mazajām izvēlēm. Tai pašā Lampas skatuvē pirmo reizi uzzināju par Lauru un Andi, kuri savus centienus zero waste un minimālisma dzīves virzienā apraksta blogā “seek the simple”. Marija, kas ar entuziasmu un domubiedriem tikko atvērusi beziepakojuma “Burku”, Elīna, kas “Terapijā” šmorē vegānašķus – tik daudz lielāku un mazāku soļu notiek mums apkārt.

Tad nu nolēmu apdomāties par mazajiem soļiem savā dzīvē, kurus es jau daru atkritumu samazināšanas jomā, varbūt vēl kādam noder.

1. Audzēt pašam.

Nokniebt vagā kabaci, uzmest uz pannas – garšīgas vakariņas un absolūts zēroveists! Labi, būsim godīgi, manā gadījumā tikšana pie liela apjoma dārzeņu un ogu kravām ir saistīta ar degvielas izdevumiem, tāpēc hip-hip visiem, kas izaudzē dārza labumus blakus namdurvīm. Tie, kas uz bruģa dzīvo – stādām balkonos, ierīkojam urbānos dārzus (skatīt, piemēram, “D27“), iznomājam no lauku radiem pāris dobes vai vagas! Un domājam līdzi, ko ēdam – tagad vasarā, kad ir tik daudz dārzeņu apkārt, neko citu pat īsti negribas.

2. Nepirkt atkritumus.

Īpaši jau pārtikas jomā – izvēloties vienu vai otru preci, apdomāt, kāds iepakojums nāk līdzi. Un vecais stāsts par “maisiņš vajag” – attīstām ieradumu ielikt somā vai mašīnā vienu lielo maisiņu un iekšā pāris mazos maisiņus.

3. Šķirot atkritumus.

Es tiešām nespēju iedomāties, kā privātmājā dzīvojošs cilvēks var neieviest kā minimums kompostkaudzi. Pēdējā laikā aizdomājos par daudzstāvu māju pagalmiem – arī tajos nevajadzētu būt dikti sarežģīti izveidot kompostkaudzes. Šķirojamos atkritumus var aizvest līdz tuvākajam konteineram, stikla taru var šur tur nodot, paši vedam uz “Alus tirgu” Berģos – tur par alus pudeli dod 6 centus (7, ja ņem preci), nesen sākuši pieņemt arī burkas un vīna pudeles – par tām gan simboliska samaksa – 1 cents. Helikopters nesanāks, bet tāpat patīkami.

4. Lietot divreiz. Divreiz!

Vismaz. Jeb citiem vārdiem sakot, cenšamies pēc iespējas neizmantot visu vienreizlietojamo – krūzes, dakšiņas, šķīvīšus un citus zvērus. Mūsdienās pieejamas tik skaistas un stilīgas ūdens pudeles un kafijas krūzes – tik jāattīsta ieradums ņemt tās līdzi. Vajadzētu uztaisīt ilglietojamu priekšmetu identisku 0,5 plastmasas glāzei (gan jau ir kas tāds), kādos lej dzērienus pasākumos (kādam alus vai limonādes zīmolam varētu būt labs prezentsuvenīrs). Un jā – dzeramajam ūdenim visur vajadzētu būt bez maksas. Karstā piemiņā vēl Positivus, kurā nedrīkstēja ienest savu ūdeni (ok, neies apsargi katru pudeli ostīt), bet kur iekšā vienīgais pieejamais ūdens bija puslitrīga pudelīte par 1,50 eiro. + 30 grādos.

5. Mazāk lietu.

Mazāk lietu ikdienā nozīmē mazāk rūpju un izdevumu par tām, vairāk laika un gaisa. Protams, ir lietas, kuras izmantojam teju katru dienu un kas mūsu dzīvi padara pulka vieglāku (ala veļasmašīna) vai arī tādas, kas vienkārši sniedz prieku, bet cik nav stūros un plauktos visādu loriņu vai ierīču, kuras apnikušas pēc pāris lietošanas reizēm. Pamazāk cenšos tikt vaļā no mantu kaudzēm, bet man vēl tāls ceļš ejams. Pamazītiņām krauju liekās lietas kastēs un celšu priekšā draudzenēm ikgadējā Lupatu pasākumā vai taisīšu Garage sale. Jā – Lupatu pasākums ir viena lieliska tradīcija, kas mūsu lokā dzīvo kādus desmit gadus. Reizi gadā (pavasarī), bet pēdējā laikā divas reizes gadā (arī rudenī) ar draudzenēm iztukšojam skapjus un vedam saturu pie manis, piedāvājot cita citai to, kas pašām apnicis vai neder. Vairums drēbju atrod jaunus īpašniekus, bet pāri palikušais nonāk kādā labdarības organizācijā. Pēdējos gadus arī cenšos citiem vairāk dāvināt pieredzes nekā lietas (ja vien nav skaidri zināms, ka konkrētajam cilvēkam kaut kas dikti vajadzīgs) un priecājos, ja citi attiecībā uz mani dara to pašu.