Sabojāti mati un persiešu valodas stundas

Uz šo ierakstu mani uzvedināja aptuveni mēnesi vecs “Ir” žurnāla eksemplārs, kurā bija stāsts par nesen aizsaulē aizgājušo “Arsenāla” tēvu Augustu Sukutu. Ar pašu Sukutu gan man dižas atmiņas nesaistās, ko nevar teikt par viņa lolojumu.

Tas bija kāds no “Arsenāliem” pirms aptuveni divām desmitgadēm. Tolaik strādāju daudznozaru uzņēmumā “Kolonna”, kas šo festivālu nedaudz atbalstīja. Manā pārziņā bija rūpēties, lai sponsora vārds tiktu ietverts afišās, plakātos un citos materiālos, kā arī saņemt darbiniekiem pienākušos ielūgumus uz filmām un citām ar festivālu saistītām izdarībām.

Savā jaunības maksimālismā nospriedu, ka ne ar kādiem logo nepietiks un vajag uztaisīt kaut ko traku, lai “cilvēki runā”. Par vēsturisko detaļu precizitāti vairs neesmu īsti droša, bet šķiet, ka šī ideja vienkārši iešāvās prātā, kā jau tās mēdz darīt. Vajag sasaukt kopā uz Arsenālu atbraukušos ārvalstu režisorus un ļaut viņiem sacensties frizūru veidošanā. Seko ātrs zvans manam tā laika kontaktam “Arsenālā” Mārcim Gulbim, šis nopriecājas un saka – darām! Vakarā seko pāris ali un idejas attīstīšana. Nākamajā dienā tiek atrasts bariņš studentu, kas ir ar mieru par abonementu uz festivālu ļaut filmačiem darīt ar saviem matiem visu, ko viņi vēlas. Vēl nākamajā vakarā mūsu frizētava Marijas ielā 13 ir režisoru, žurnālistu un viesu pilna. Īsi pirms pasākuma sākuma atklājas kāda nianse, kas man nebija ienākusi prātā – neviens kārtīgs frizieris nav ar mieru dalīties ar savu galveno darba instrumentu – šķērēm, kas var maksāt pat vairākus simtus latu (nu kā es to varēju zināt?). Neatceros, kā situācija atrisinājās – vai nu frizieri apžēlojās vai ātrumā atradām kaut kādas papīra šķēres. Atceros vien, ka viss notika un biju briesmīgi uztraukusies. Savā ievadrunā automātiski pārslēdzos no latviešu uz angļu valodu, manāmi samulsinot tulku un sasmīdinot atnākušos. Katrā ziņā – rezultāts bija gana krāšņs – gan frizūru, gan sekojošās publicitātes ziņā.

Otra šī paša festivāla atgadījums ietekmēja manu dzīvi nedaudz ilgāk. Festivāla ietvaros bija saorganizēts speciāls vilciens uz Ķeipeni, kur no tikko atklātas “Lattelekom” zvanu būdiņas tika laisti ārā balti baloži (pēc 20 gadiem tā tiks demontēta, bet tobrīd to neviens vēl nenojauš). Bet ne par Ķeipeni ir stāsts. Man iegadījās visu ceļu mērot vienā kupejā ar irāņu režisoru Džafaru Panahi. Tā kā es neko nesapratu no persiešu valodas, bet režisors visai vāji pārzināja angļu mēli, sarunājamies ar tulces Birutas Jēgeres palīdzību. Pasākuma noslēgumā pateicos Birutas kundzei par palīdzību un pieklājības pēc pateicu, ka mani ir savaldzinājis persiešu valodas skanējums (Zebāne fārsī šīrīn est). Viņa ļoti priecājās to dzirdēt, un paziņoja, ka rudenī Latvijas Universitātē būšot persiešu valodas kursi, un man būs vienreizēja iespēja apgūt šo skanīgo valodu. Nedomājot par sekām, iedevu tulcei savu telefona numuru. Un kas notika?

Rudenī, kad jau sen biju aizmirsusi par festivālu, braucienu un persiešiem, man zvana Birutas kundze un saka, ka prieka brīdis ir klāt – sākas persiešu valodas stundas. Zinu, ka šobrīd jums tam ir grūti noticēt, bet savulaik biju ļoti kautrīga un pieklājīga. Nezinādama, kā lai pasaka Birutas kundzei, ka mana interese par šīs valodas apgūšanu ir beigusies nākamajā dienā pēc mūsu vasaras izbrauciena, izlemju, ka aiziešu uz pirmo nodarbību. Un tad arī pateikšu, ka tā bija pēdējā. Bet. Nodarbība bija tik interesanta, ka viss beidzās ar to, ka pusgadu vilku burtnīcā ķekšus un ķeburus, dzenot galvā šo seno un no tiesas skanīgo valodu. Šobrīd gan vairs atceros tikai tādas eksistenciāli svarīgas frāzes kā “brīvības piemineklis” vai augstāk minēto “persiešu valoda ir salda”. Līdzīgi ir ar islandiešu valodu, kuras sausais atlikums manās smadzenēs ir koncentrējies: “Cik ir pulkstenis?”

Ik pa laikam iedomājos, kā būtu bijis, ja es savulaik no tiesas būtu koncentrējusies uz ko vienu, kaut vai to pašu persiešu valodu – nevis katru gadu ķertos klāt kam jaunam. Lai vai kā, bet pateicoties šīm stundām, man rakstīšana no kreisās uz labo pusi ir pilnīgi saprotama darbība, un latīņu alfabēts nešķiet vienīgais varonis burtu pasaulē.