Pārējās Madrides dienas lielā mērā pagāja pēc līdzīgas shēmas – pa dienu darba lietas, vakarā īsāki un garāki Madrides piedzīvojumi jeb zibšņi, ar kuriem gribu padalīties. Bet pirms tam neliels parāds. Aprakstot pirmo dienu Madridē, aizmirsu par kādu gana jauku un negaidītu satikšanos. Ceļotājs Bjorns, ar kuru iepazinos pati un iepazīstināju arī jūs Kanādas ziemeļos, arī iegadījās šajā tūrisma izstādē. Tik jocīgi bija atkal satikt cilvēku, kurš iepriekš redzēts tik ļoti citādā vidē un apstākļos. Šoreiz gan mūsu saruna bija pavisam īsa, ceru uz garāku vasarā, kad viņš atkārtoti viesosies Latvijā, šoreiz sava Eiropas road-trip projekta ietvaros.
Darba kontekstā pieminama viesošajās Latvijas vēstniecībā Spānijā – vienmēr interesanti aplūkot, kā izskatās mūsu valsts “saliņas” dažādās pasaules malās. Un tā izskatāmies mēs paši – lielākā daļa no latviešu ciemiņiem.
Izstrādē savukārt pārsteidzas tas, cik ļoti maz spāņu runā angliski, attiecīgi bija iespēja padzenāt pa smadzenēm senos spāņu valodas krājumus. Vēl viena atziņa, kas it kā bija zināma, bet šeit būtiski nostiprinājās – spāņi nebrauc uz Latviju, viņi brauc uz visām Baltijas valstīm.
Viena no jaukajām Madrides muzeju praksēm ir iespēja apmeklēt tos pēdējās divas stundas pirms slēgšanas bez maksas. Protams, divas stundas nav pietiekoši, lai apskatītu plašās kolekcijas, bet priekšstata gūšanai par vietu un spilgtāko meistardarbu iepazīšanai tas ir pietiekams. Del Prado piedāvā plašu klasiķu klāstu, bet, tā kā neesmu vecu gleznu cienītāja, tad šī vieta mani atpakaļ nesauc. Atrodu vienu gleznu, kas “paņem”, ilgāku laiku pakomunicēju ar to, pārējās pasveicinu garāmejot. Netīšām tieku arī vienā sadaļā, kas ir par maksu – biļešu kontroliere nezina, kā angliski pateikt, ka mana esošā biļete šeit neder, tāpēc atmet ar roku un saka, lai dodos vien tālāk.
Pavisam citādi ir nacionālo mākslas centru Reina Sofia. Esmu atstājuši šo ķirsi uz pēdējo vakaru, ko pēc tam nedaudz nožēloju. Šejienes ekspozīcijas ir manā gaumē un žēl, ka varu tām pievērsties vien garāmejot. Ja vien dzīve aizvedīs uz Madridi vēl kādreiz, noteikti rezervēšu šai vietai visu dienu.
Pēdējais vakars vispār ir brīnišķīgs. Pēc Reinas Sofias apmeklējuma aizeju līdz citu latviešu ieteiktajai Atocha dzelzceļa stacijas ēkai – vēsturiskai celtnei, kuras iekšienē šobrīd kuplo palmas un peldas bruņurupuči. Stacijā kursē arī metro un pārvaru vēlmi sēsties vagonā un braukt uz viesnīcu gulēt.
Tā vietā iznāku virszemē un domāju, uz kuru pusi doties pavadīt pēdējās stundas šajā pilsētā. Pamanu, ka esmu blakus autobusa pieturai. O, varbūt tur būs kāds pazīstams nosaukums, līdz kuram aizbraukt. Tādus nepamanu, toties piefiksēju citu iespēju – šeit kursē “Circular bus” – autobuss, kas brauc pa riņķi. Gan jau kāda no vietām uzrunās, ļaunākajā gadījumā, pēc lociņa izmešanas, kura laikā var apskatīt pilsētu pa logu, atgriezīšos šepat.
Tomēr mans plāns neizdodas. Nobraucis dažas pieturas, autobuss apstājas un saka, lai visi kāpj ārā. Iemeslu līdz galam nesaprotu un drusku samulsusi attopos uz ielas pilnīgi nesaprotamā un klusā vietā. Varētu jau sagaidīt nākamo riņķa busu, bet nez kāpēc izlemju turpināt ceļu ģenerālajā centra virzienā kājām.
Jau pēc pāris kvartāliem apkaimē parādās dzīvība un rosība. Eju garām vietai, no kuras plūst mūzika. Jāpabāž deguns. Izrādās, šajā alternatīvajā vietā šodien muzicē puisis no Senegālas, bet ieejas maksa ir ziedojums, lai viņš tiktu mājās. Kāpēc ne. Brīdī, kad ieeju zālē, mākslinieks pabeidz savu dziesmu un sākas pauze. Tad ieskanas Demiana Mārlija “Welcome to Jamrock”, kuru esmu dzirdējusi dzīvajā izpildījumā Buenosairesā, un kura bija viena no mūsu Ceļa dziesmām Aļaskas road-tripā.
Pēc tam iznāk iet gar kādu ēku, kuras kāpnes apsēduši jaunieši ar alus pudelēm. Mercado. Tirdziņš. Šis ir kaut kas līdzīgs San Miguel, kurā sabiju vizītes sākumā, tikai vietējā versijā. Viss ir daudz netīrāks, cenas zemākas, ja gribētos paknakstīties un pavakarēt kompānijā, šī būtu Īstā Vieta.
Vēl pēc maza gabaliņa eju garām “kulturālai kafejnīcai”, caur kuras aizlīmētajiem logiem var nojaust labu atmosfēru. Jāiet iekšā. Tur muzicē neliela grupa, kurā paralēli balss dziedājumam līdzi skan arī žestu valoda – ļoti skaisti. Un atkal – nākamā dziesma Volando Voy – ir veltīta man. Nezinu, cik tā šeit ir slavena, bet man tā asociējas ar tāda paša nosaukuma filmu un īpašu periodu dzīvē (piedošanu par video beigām).
Pēc šī vakara jūtos saņēmusi pietiekami daudz Madrides dāvanu, negribas kļūt negausīgai. Ja ne šis vakars, būtu aizbrauksi ar jauku, bet pieklājīgu sajūtu. Bet tagad aizbraucu ar vēlmi atgriezties.
