Iesākumā vēlos padalīties ar kādu mazu, bet gluži patīkamu atgadījumu. Šovasar manu daudzo ciemiņu pulkā bija arī kāds muzikāls pāris no Vācijas – Eva un Malte. Kā jau tas notiek itin bieži, ar ciemiņiem izveidojās labs kontakts, kas tika stiprināts alū, ugunskurā un vēlās nakts sarunās. Par viņu muzikālo ievirzi liecināja atvaļinājumā līdz paņemtās notis, kā arī vēlāk atsūtītā bilde, kur mans mežs turpina abus priecēt, fotoattēlā gozējoties uz klavierēm. Droši vien, ka kādā no sarunām tika minēts arī fakts, ka Malte spēlē vienā no Glena Millera orķestriem, bet biju to pilnvērtīgi aizmirsusi.
Tāpēc biju diezgan pārsteigta (un, protams, priecīga), kad vakardien mani sasniedza Evas ziņa – Malte esot Rīgā, spēlēšot kopā ar orķestri, vai es negribot atnākt. Protams, gribu! Drīz vien saņēmu apstiprinājumu no Maltes, ka viss kārtībā – pie ieejas gaidīšot ielūgums. Tā arī notika (paldies, paldies) un drīz vien jau varēju pūtēju pirmajā rindā vērot pazīstamus vaibstus. Nemāku spriest par mūziķu profesionālo līmeni, bet noskaņa bija burvīga, gandrīz vai Ziemassvētku sajūta pielavījās. Spožās taures arī uz mirkli palīdzēja izpūst no galvas darba jautājumus, kas gan uzreiz pēc koncerta bija klāt atkal.
Tad nu pienācis laiks arī šeit pastāstīt, kas šobrīd notiek manā darba dzīves plāksnē. Uz bieži uzdoto jautājumu – “kāds ir tavs nākamais ceļojuma plāns?” šobrīd atbildu, ka nekāds. Tā nu iznācis, ka esmu atsākusi darba gaitas. Tagad manas dienas rit Pērses ielā, kurā mājo LIAA – Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra. Esmu piekritusi padarboties tūrisma mārketinga lauciņā jeb citiem vārdiem sakot – strādāšu, lai aicinātu pie mums ciemos tūristus. Pašai šķiet, ka šis ir darbs, kas apvieno manas zināšanas un intereses – mārketingu un ceļošanu, kāpēc nepamēģināt.
Jāteic gan, ka pirmās divas darba nedēļas ir bijušas tik intensīvas, ka vakarā smadzenes kūp un kājas krīt nost, bet var gadīties arī (citējot manu iepriekšējo priekšnieci) – es vienkārši kādu laiku neesmu tik intensīvi strādājusi un organismam nepieciešams pārejas posms. Pa šo laiku esmu sapratusi, ka darba lauks ir daudz plašāks nekā šķita no malas, šķēršļu barjeras augstākas un ūdeņi dziļāki. Un droši vien neesmu sapratusi vēl pat pusi, uh. Katrā ziņā par garlaicību nevar sūdzēties, tāds izaicinājumiņš gadījies. Ļoti ceru, ka manam entuziasmam neaizķersies kāja aiz kāda noteikuma, rezolūcijas, nostādnes, pieprasījuma un atskaites. Kolēģi forši, un tā jau ir milzu vērtība!
Šajā sakarā jau iepriekš atvainojos, ka šis blogs kādu laiku nebūs manā uzmanības centrā, lai gan pilnībā to atstāt novārtā negrasos. Tieši tāpat ir ar citām lietām – jogu, ciemiņiem, draugiem, pārgājieniem un citiem priekiem – darīšu, ko varēšu. Ā, savlaicīgi piebilstu – šī vietne, tāpat kā līdz šim, turpinās atspoguļot tikai un vienīgi manu privāto viedokli, profesionālo atstāšu darbā. 🙂
