Otrreiz IT upē

Dzīve

Manā galvā izveidojies ierakstu sastrēgums. Zinu, ka neesmu vienīgā (varbūt pat tā notiek ar visiem) – pirms kāds no rakstiem materializējas tekstā, tas jau ir tapis galvā. Jā, protams, rakstot tas konkretizējas, papildinās un citreiz pat aizklīst iepriekš neparadzētā virzienā, bet pēc būtības tas ir gatavs jau domās, pirksti to tikai pārkodē burtos un vārdos. Nu, ko – sāksim rindas kārtībā – first in first out.

Pagājušajā rudenī man gadījās negaidīti ieklīst IT konferencē, kas veltīta WordPress blogošanas platformai, kurā Tu atrodies arī šobrīd. To, ka tas ir IT pasākums, uzzināju, tā sakot, on the spot. Kā man gāja, var lasīt šajā ierakstā.

Jau toreiz minēju, ka nekad nevar zināt, kāds ir iznākums jeb jēga šādai, no pirmā acu skata, gandrīz bezjēdzīgai laika pavadīšanai. Kopš pagājušā gada notikumi attīstījās sekojoši. Uz vietas konferencē iepazinos ar citiem dalībniekiem un arī organizatoriem, kuriem bez kautrēšanās stāstīju par savu misēkli – nonākšanu pasākumā, no kura satura neko nesaprotu. Virtuālā saziņa ar organizatoriem turpinājās, un viņi mani uzaicināja piedalīties vienā no daudzajiem gada meet-upiem, lai es pastāstītu Cipargalvām, kā izskatās šī platforma no lietotāja viedokļa. Pēc šīs nelielās uzstāšanās izskanēja nākamais priekšlikums – lai es piedalos nākamā gada konferencē jau kā runātājs. Tā arī notika. Pagājušo sestdien ierados LU Dabaszinātņu centrā ar mērķi šo to pastāstīt “tautai”. Lai gan neuzskatu šo uzstāšanos par savu spožāko sniegumu, un arī zālē notiekošo nevarētu raksturot kā pārpildītu auditoriju, kur visi sajūsmā lauž krēslus – tomēr esmu ļoti gandarīta par pavadīto laiku un iesaisti. Piecas atbildes – kāpēc.

  • Cilvēki. Ja pērn jutos kā Nezinītis starp citplanētiešiem, tad šogad jau pazinu daudzus cilvēkus un, pateicoties arī pasākumu pavadošajiem “tusiņiem”, faktiski jutos kā savējais. Šogad iepazinos ar vairākiem jauniešiem, par kuru smadzeņu kapacitāti + attieksmi pret dzīvi varu vienkārši apbrīnot. Tāds potenciāls, kas klusi un mērķtiecīgi strādā starptautiskajā arēnā. Izskatās arī, ka mans izmisīgais sauciens pēc palīdzības bloga pārveidē ir sadzirdēts, un beidzot varēšu nokārtot arī šo seno parādu. Jā, arī saziņa neformālajā daļā bija pavisam lieliska!
  • Treniņš. Dažāda mēroga pasākumos uzstājos relatīvi bieži, bet katra reize kaut ko māca, ļauj kļūdīties, ļauj atpazīt savas kļūdas, dod rūdījumu, trenē iemaņas.
  • Saturs. Šogad konference jau tika apzināti strukturēta divās daļās – viena joprojām veltīta IT profiem (pilna zāle), otra – parastajiem mirstīgajiem (ne tik pilna zāle ?). Es, protams, kuplināju klausītāju rindas otrajā. Viena no tēmām, kas lika aizdomāties, bija tas, kā informāciju patērē un kā sazinās dažādu paaudžu cilvēki – kuri to dara runājot, kuri rakstveidā, kādus rīkus izmanto. Un, noslēgumā, kā jau ierasts, ar burvīgu runu uzstājās Džonatans Hovards (Jonathan Howard), kurš šoreiz stāstīja par mūsdienu biznesa organizāciju līdzību ar ciltīm.
  • Iespējas. Vakara gaitā kāds no dalībniekiem paaicināja malā, lai apvaicātos, vai es negribu darbu. Rakstīt par šo un to, strādāt attālināti, samaksa pieklājīga. Šobrīd nevaru un negribu, jo man jau ir darbs, tāpēc līdz detaļām netikām. Attiecīgi nezinu, cik nopietni tas bija domāts, bet kopumā šāda parādīšanās neierastā vidē ir ļoti veselīga. Parasti vienkopus čupojas cilvēki ar līdzīgām prasmēm un interesēm, bet labāku rezultātu gūšanai nepieciešami dažādi cilvēki. Simbiozes skaistums.
  • Tradīcijas jākopj, tāpēc arī šoreiz konferences gaitā uztapa WordPress Ze Zeķe.

Bildes no organizatoru puses, autors Mārtiņš Dzērve.

Viens komentārs

  • Ar zeķi tas bija labs! Paldies Zane, ka padalījāties ar šo, arī es mēģinu piedalīties dažādos pasākumos, kuros saprotu tik to, ka tas šobrīd ir aktuāli un man tas ir jāzina, lai ietu vienā solī ar laiku.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.