Akmens un cilvēki

Baltajai ceļa zīmei “Vidriži” pabraucu garām stundu agrāk nekā ieplānots. Kaut kā šī vieta manā galvā atradās tālāk no Rīgas, nekā kartē un dzīvē, arī iepriekšējie darbi izdarījās negaidīti ātri. Vēl nepaspēju apdomāt, kā šo laiku “nosist”, kad ieraugu galvenā ceļa malā divas brūnās norādes, kas liecina par nopietnu kultūrvēsturisku objektu klātbūtni – viena aicina uz Lēdurgas dendroloģisko parku un otra – uz Kaķu bedrīšakmeni. Līdz pēdējam mērojami nieka 3,2 km, tad nu apskatīšu, kā izskatās kaķu bedrītes uz akmens. Pirmie pāris kilometri paiet aši, tad ceļš top interesantāks. Laižos lejā pa stāvu dubļainu nogāzi bez ciešas pārliecības par tikpat sekmīgu virzību atpakaļceļā.

Vēl pēc gabaliņa ceļa malā esoša zīme vēsta, ka līdz galvenajam varonim atlicis puskilometrs. Gar lauka malu iet arī ceļam līdzīgs veidojums, tomēr zināmas iepriekšējas pieredzes rezultātā, nolemju nemēģināt iestigt. Novietojusi spēkratu ceļa malā, tālāko gabaliņu mēroju kājām. Droši vien ir diezgan jautrs skats, kā mamzele kleitā, mētelī un zābakos ar gandrīz papēdi, laipo pa pusslapjo ceļu objekta virzienā. Lauka beigās aina ir šāda.

Nu labi, turpināšu iet pa ceļu. Pamazām tas pārvēršas takā ar ūdeni, kurš zem manu zābaku zolēm priecīgi sažļurkstas ar blakus tekošo Aģes upīti. Kad, pēc maniem aprēķiniem, puskilometram jau sen būtu jābūt noietam, bet no akmens nav ne vēsts, ņemu talkā navigāciju. Maps.me stāsta, ka augstāk redzamajā bildē būtu tomēr jāgriež nost gar lauka malu. Tā arī daru – aizmīcos pa arumiem līdz vietai, kur iezīmēta taka. Tā ir aizaugusī pļavā vāji nomanāma taciņa, pa kuru reizi nedēļā pārvietojas bebru ģimene. Nē, laikam tikai viens bebrs. Vai arī ģimene, bet retāk.

Pa pusei pateicoties bebra minumam, pa pusei navigācijas azimutam, pēc gabaliņa patiešām ieraugu iznirstam akmens pelēci un gana glaunu informācijas stendu blakus. Tajā izlasu, ka kaķi nebūt nav vainojami pie bedrītēm uz akmens, bet gan bijuši par iemeslu netālu māju nosaukumam, kuru vārds pielipis arī akmenim. Par bedrīšu izcelsmi “zinātnieki strīdas” – versijas var palasīt plakāta bildē.

Atpakaļceļā prātoju – ja reiz šis ir definēts kā viens no galvenajiem apskates objektiem apkaimē (par ko vismaz teorētiski liecina norāde uz galvenā ceļa), cik tieši sarežģīti ir izpļaut taku līdz tam? Un pats galvenais – pielikt kaut vai parastu dēlīti uz mieta ar norādi izšķirošajās vietās?

Tā ir arī pirmā lieta, ko pasaku gan skolotājiem pie kafijas, ar ko mani laipni sasilda Vidrižu skolā, gan arī bērniem, pie kuriem esmu atbraukusi ar stāstu par ceļošanu. Varbūt kāds sadzirdēs. Tāpat kā manu teikto, ka ne vienmēr vajag lielu naudu, lai nonāktu tur, kur ļoti vēlamies nonākt, vai arī piedzīvotu īpašus mirkļus, ieraudzītu skaisto, satiktu labus cilvēkus. Jana mani atvedusi šeit drosmes sakarā, ko pati cenšas pamazītēm ielikt šejieniešos. Lai izdodas, tik tiešām.

Pēc skolas pārceļamies uz “neoficiālo” daļu pie Janas mājās. Drīz būs trīs gadi, kopš mana bijusī kolēģe pametusi dzīvi Pierīgā un pārcēlusies uz laukiem. Tā kā apsveru šo kā vienu no savas dzīves attīstības scenārijiem, tad ļoti interesē piemēri, kā citiem tas izdodas vai neizdodas. Janai pilnīgi noteikti izdodas. Ar visām vistām, suņiem, kaķiem, trīs bērniem (no kuriem viens ir adoptēts), vīru, mammu, stirnu bukiem ar baltu ļipu un aļņiem, ar kuriem jādalās priežu pumpuru ražā. Te mīt arī pirts gariņš, dobes un vagas, idejas un reālistisks optimisms. To, kopā ar fermentētu ugunspuķu tēju, Jana man iepako līdzņemšanai. Paldies!