Divas ielejas

Gribējās piecelties agri, sanāca – kā parasti. Jāuztapina ieraksts, jāsadzejo brokastis, jāpadzer kafija, tad vēl viena kafija… Rezultātā pie takas sākuma punkta esam ap 11. Šodien esam iecerējuši iet relatīvi vieglu (lasi – līdzenu) maršrutu. Atstājam mašīnu Kiry (par stāvvietu jāmaksā 10 zloti, bet var auto atstāt arī netālos krūmos bez maksas) un dodamies uz priekšu Koscieliska ielejā. Pie ieejas mums atņem 5 zlotus no deguna.

Ceļš patiesi ir plats un līdzens, skati uz blakus urdzošo kalnu upīti un klinšu atsegumiem – lieliski. Tik tie cilvēki! Tāda Vecrīga piektdienas vakarā vai Majoru pludmale vasaras viducī. Savu kroņa koncentrāciju pūlis sasniedz pie Ornak kalnu namiņa, lielākā daļa ļaužu nāk līdz šejienei. Aiz namiņa taka sāk vīties kalnup un beidzot var sākt baudīt dabu. Lai arī nacionālā parka noteikumi paredz, ka ogas jāatstāj lāčiem – nu kā tu iesi garām melleņu un aveņu veldzējumam? Gar takas malu augošās ogas pašas noplūcas un attopas mutē. Melleņu vasas šeit ir tādi kā nelieli koki, aptuveni pusmetru augsti. Avenes gan tādas pašas kā pie mums. Šur tur ēnā aizķērusies arī kāda meža zemene. Žēlojos Eduardam, ka nemana sēnes. Viņš paziņo, ka vienu esot novērojis, bet tā pati esot bijusi izpostīta.

Man nekad uz augšu neiet īpaši ātri, bet šodien vispār velkos kā mākslīgais pavadonis. Tik grūti tie pakāpieni. Protams, kā parasti, kad eju kopā ar kādu, ir neērti par savu vilkšanos. “Kāds” neko nesaka un palīdz, cik var, bet tāpat traki. Atpūtas pauzēs moku Eduardu ar takas malā augošajiem elementiem, man nez kāpēc ir svarīgi, lai visi pazītu ārstniecības augu minimālo programmu.

Beidzot klāt ir meža pļava – šodienas pārgājiena augstākais punkts. Piesēžam uz riekstu un burkānu pauzi, tad var sākt cilpot lejā. Cita iešana! Ar visu bildēšanu un aveņu ēšanu pēc stundiņas esam kaimiņu – Chocholowska ielejā. Tur atkal ir cilvēku “šoseja”. Slinkos un nogurušos līdz civilizācijai par 5 zlotiem aizved traktorvilcieniņš. Mēs noslēdzam dienu soļojot – sanāk tāda 20 kilometru pastaiga.

Vietā, kur taka pievienojas ceļam, slejas namiņš, no kura kārdinoši smaržo jau pa gabalu. Kā tad – “restavracija”. Klūpam iekšā un pasūtām vakariņu žureku, otro un alu, protams. Pēc maltītes gribas tikai izstiept kājas un darīt neko. Tomēr jāsaņemas – līdz mašīnai vēl mazs gabaliņš ejams. Stāvvietā Eduards piedāvā sameklēt veikalu kājām, bet aši uzmetis man skatu, paziņo “labi, brauksim”. Mazie veikali viņiem gan tādi pabriesmīgi, piemēram, maizi vispār nekur nevar dabūt – beigusies. Nopērkam ko nebūt ēdamu un atgriežamies “mājās”. Mirkli apsveram domu, ka vajadzētu pārvākties uz mazliet smalkākiem apartamentiem, bet slinkums uzvar – paliksim tepat.

2017. gada 15. augusts, 4. diena