Gribu uz pirti. Un tu?

Zinu, zinu. Esmu galīgi atstājusi novārtā savu burtu krātuvi. Bet, ko lai dara, ja zāle un nezāles aug tik ātri, malka zāģējas tik lēni un vispār ir tik daudz interesanta, ko darīt Tur Ārā. Mierinos ar domu, ka arī jūs šīs dienas pavadāt darot ko līdzīgu un pēc datora vai telefona ekrāna pārāk neilgojaties. Re kā, dobēs viss smuki sadīdzis!

Kopš atgriešanās bieži pieķeru sevi priecājamies par ikdienas mirkļiem. Skat, visas četras vīnogas, kas pie manis ievācās pagājušajā pavasarī, ir veiksmīgi pārziemojušas. Pat tā, kas vēl pirms dažām dienām neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes, pēkšņi izdzinusi leknus pumpurus pie pašas zemes. Stacijas tunelī man nezināmu krievu dziesmu skandē vīrs ar ģitāru, viņam asistē trīs draugi, kuriem acīmredzami gribas tikt pie kāda malciņa, bet diena vēl jauna un monētu vēl tik maz. Pārdesmit metrus tālāk, pie izejas virszemē, dziesma uz mirkli apturējusi sievieti gados ar ceļasomu, kas skatās tālumā, smaida un klusi dzied līdzi. Savukārt es smaidu, ieraugot zirnekļa tīklus mājās, jo tagad zinu, ka tā nav vis traka nevīžība, bet gan ekonomiski ekoloģiskie sapņu ķērāji.

Un katrs izbrauciens pa Latviju šobrīd līdzinās gājienam uz mākslas galeriju. Uz kuru pusi vien paskaties – pieneņu glezna, tikko uzarta lauka glezna, dzērves vakara toņos. Laukos, izcīnījusi pirmo šīs vasaras raundu ar sētsvidus zāli, piesēžu paēst pusdienas. Pārdesmit metrus no manis makans zaķis dara to pašu – šņakstina pilnu vēderu un par manu klātbūtni neliekas ne zinis. Nevis tā kā lakstīgalas, kuras nebeidz lamāties par iztraucēto mieru.

Ziniet, kas ir izdomāts, lai dzīve vasaras sākumā saglabātu līdzsvaru? Odi! Citreiz pat pilsētā šie var sabojāt vakaru, bet šeit, kad ēnā likvidētas viņu nezāļu un krūmu mājas, viņi metas virsū tādā barā, ka neatliek nekas cits, kā laisties lapās. Tā nu vakar odi mani pārliecināja nenakšņot kopā ar āpšiem, bet gan atgriezties civilizācijā.

Mājupceļā, par spīti savam un apciemojamo sagurumam, iegriezos Mindaugās. Saulrietā dzērām tēju ,ēdām kūku un pārrunājām, kas labs padarīts un kas labs jādara. Aijai un Jānim šķiet neticami, ka viņi Mindaugās saimniekos tikai trešo vasaru, man šķiet neticami, ka vēl nav pagājis pat gads, kopš iepazinos ar šo vietu un cilvēkiem.

Tas miers, ko šeit var satikt, ir diezgan retas sugas. Es ceru, ka kādreiz…. nuja. Ceru, ka kādreiz man būs arī pirtiņa, bet šobrīd nav. Toties ir ideja. Ja es varētu dabūt kompānijā vēl aptuveni trīs degunus, mēs varētu, piemēram, reizi divās nedēļās vai reizi mēnesī aizšauties līdz Mindaugām – pasmelties mieru un atmiekšķēt garu. Cipari te ir pavisam draudzīgi – uz divām stundām iešana izkurinātā pirsniņā būtu 20 naudiņas, t.i. piecītis no deguna. Vēl daži eiro benzīnam līdz Bērzkrogam un kādam našķim. Tagad, kad darbadienas vakari gari un gaiši, varētu arī kādā no tiem. Sešos starts no Rīgas/apkaimes, ap pusastoņiem esam klāt, astoņos lecam uz lāvas, desmitos finišējam, līdz pusnaktij esam savās migās. Nuss, kurš ar mani? Piemēram, šo trešdien vai ceturtdien? (Ja gribi kompānijā, neraksti komentāros, bet uzzvani 29414142).

Protams, jūs mierīgi varat braukt uz Mindaugu pirti arī paši savā kompānijā, iepriekš sakontaktējoties ar saimnieku Jāni (29132725). Viņu var arī nolīgt kārtīgam pērienam, saku pēc pieredzes – Kosmoss.  Papildus pirtij, pie Aijas var dabūt tādus labumus kā priecīgu vistu olas un, kad sāksies sezona, gan jau saimnieki neliegs piekļuvi pie kāda aveņu cera vai upeņu krūma, bet, kad vasara metīsies uz otru pusi, piemājas mežā varēs brangas bekas lauzt (https://www.instagram.com/p/BH9WFMbhw8Y/?taken-by=mugursoma.lv).