Nakts paiet nemierīgi. Kolīdz kāds no desmit gulētājiem pagriežas uz sāniem, atskan nejauka šņirkstēšana, jo visi matrači apvilkti ar plēvei līdzīgu materiālu. Tad, protams, kādam jāpaklepo, kādam jāaiziet līdz tualetei, citam jāattaisa guļammaiss vaļā, citam ciet. Plus – aiz paša loga pa bruģi mašīnas rībina garām. No rīta ir sajūta, ka vispār nav gulēts, bet tā noteikti nav. To, kā lielākā daļa gultas tapušas tukšas līdz 6:30, es neesmu piefiksējusi.
Izbaudu kārtīgu rīta dušu un septiņos, kā esam sarunājušas, modinu Petru. Kamēr mēs lēnām vīkšamies un gatavojam brokastis, pārējie piligrimi, slēpdamies zem kapucēm un lietussargiem, pazūd lietū. Uztaisu Petrai līdzpaņemto kafiju savā gaumē, vienu auzu pārslu paciņu un siermaizes. Atkal jūtamies labi paēdušas ne no kā. Krājumos vēl ir dažas pankūkas, bet Petra vairs neriskē tās ēst. Veco pankūku tēma mūsu sarunās ir folklorizējusies. “Klau, varbūt piedāvā tās trim čehu kundzēm, kuras sēž blakus, viņas neko nezina par pankūku stāžu,” Petra čukst.
Šodien mums paredzēts pavisam neliels pārgājiens līdz kaimiņu pilsētai, tāpēc nelecam uzreiz ceļā arī pēc brokastīm, jo ārā vēl līņā. Tomēr debesis izskatās pavisam cerīgas. Kā tad – pēc desmit minūtēm vairs nekas no gaisa nenāk un mēs, nodziedājušas auberģei atvadu dziesmiņu (jo esam palikušas vienas pašas), dodamies ceļā.
Vēl kādu brīdi debesis izskatās aizdomīgi, bet pēc stundas jau atkal pārsvars ir saulei. Kādā no meža līkumiem pamanām kungu, kurš tiek vaļā no virsējās drēbju kārtas. Pēc apsveicināšanās viņš mūs brīdina, ka, kolīdz pretlietus jaka ir novilkta, atkal sākot līt. Tāpēc, lai mēs uz viņu nedusmojoties, ja tā notikšot arī tagad. Pēc brīža patiešām nokrīt pāris piles, bet tas arī viss.
Esam ar Petru apstājušās pie neliela namiņa, kad kungs mūs panāk. Džons ir īrs, bet nu jau 42 gadus dzīvo un strādā Čikāgā. Esot ķirurgs, kas specializējies šautās brūcēs, attiecīgi Čikāgā esot bijis daudz darba. Šobrīd gan Džons ir pensijā un klīst apkārt pa pasauli. Džonam, līdzīgi kā man, šis ir trešais Camino. Kopumā viņš ir nopietns gājējs, jo pieveicis tādu maršrutu kā Apalachian trail. Tur katram gājējam dodot iesauku un viņa esot bijusi “Slowwalker” (Lēngājējs). Apsveicam Džonu mūsu klubiņā!
Tā nu jautri čalodami, nonākam līdz kafejnīcai un visbalsīgi nolemjam, ka pienācis laiks atpūtas pauzei. Mani līdzgājēji pasūta otro kafiju un sviestmaizes, es palūdzu karstu ūdeni ar ko apliet ceļmalā saplūktās piparmētras, eikaliptus un matu zāli. Šeit, atšķirībā no vakardienas naktsmītnes, ir arī internets, varu ielikt bildes un ierakstu. Vispār atkal jau priecājos par ceļabiedru klātbūtni – vienatnē es diez vai varētu tā vienkārši ievelties, palūgt karstu ūdeni un izmantot internetu. Bet, ja no grupas pārējie veic normālus pasūtījumus, tad viens dīkdienis vairs nešķiet liela bēda.
Džons aiziet tālāk, mēs ar Petru sekojam pēc brīža. Atkal jau stāstām dažādus pekstiņus viena otrai un smejamies pa visu ceļu. Piemēram, Petra ieminas par paziņu, kura paņēmusi kā mājdzīvniekus divas mazas cūciņas – sabiedrībai, nevis ēšanai. Viņas dēls, ciniķis būdams, piedāvāja vienu nosaukt par Šniceli, bet otru par – Kotleti. Lai arī kā pēc tam mēģinājuši dot citus vārdus, no šīm iesaukām cūkas tā arī nav tikušas vaļā.
Šodien iet ir daudz patīkamāk – ceļš ar mašīnām jādala vien retumis, pamatā tas iet caur mežiem, pļavām un maziem ciematiņiem. Džons, kurš Portugāles ceļu mēro no Lisabonas, atzīst, ka līdz Porto daudz sanācis iet gar lielajiem ceļiem, tagad apkaime esot daudz mīlīgāka.
Vienā no mazajiem ciematiņiem pamanām mandarīna koku, zem kura sabiris pilns ar augļiem. Apelsīni, mandarīni, citroni viņiem te aug tā kā mums āboli. Mūs no augļiem šķir tikai zema akmens sētiņa, māja, kurai kādreiz koki piederējuši, ir drupās. Saku, lai Petra uz brīdi atpūtina celi un pārlecu pāri sētiņai. Lielākā daļa no augļiem ir saspiesti vai iebojājušies, bet izdodas salasīt kādu kaudzīti ar puslīdz cienījamiem eksemplāriem. Lielāko daļu no tiem turpat arī noēdam – pasakaini garšīgi! Priecājamies, ka Ceļš mūs arī pabaro!
Dienas vidū iesoļojam Barcelos pilsētā. Te vajagot būt vairākām alberģēm, iesākumā izmēģinām laimi pirmajā – “Amigos da Monthana”. Pirms pāris gadiem atvērtā auberģe var uzņemt 16 gulētājus un ir pavisam svaiga – viss izskatās tā, it kā atklāšana būtu notikusi vakar. Gultas ir ērtas, dušas super tīras un stilīgas, virtuve, veļas mazgātuve un, pats skaistākais – pasakaina terase. Varētu padomāt, ka šī pieczvaigžņu auberģe maksā nez cik – nē, 5 eiro!
Duša, veļa, joga un – aiziet dzīvē! Šovakar esam nolēmušas izstaigāt pilsētu un izbaudīt sestdienas vakaru. Līdz šim ārpus Porto īpaši daudz ļaudis nebijām redzējuši, bet šī pilsēta ir cilvēku pilna. Šodien ir “Kustu festivāls”, lai ko arī tas nozīmētu. Vietējā baznīcā no ziedlapiņām un citiem dabīgiem materiāliem izveidotas jancīgas gleznas, visa pilsēta rotāta ar baismīgām mākslīgajām gaismām.
Izstaigājušas centru, piesēžam uz vienu alu vietējā tirdziņā, tad dodamies meklēt vakariņas. Tā kā pēdējās dienas pavadītas īpašā taupības režīmā, esam nobriedušas svētku vakariņām. Kādā pasmalka izskata restorānā, kas ieejas reklāmā sola arī “piligrim’s menu”, pasūtām ēdienu. Petra pasūta slaveno portugāļu zivi, es pieturos pie pārbaudītām cūkgaļas vērtībām. Kad atnes zupu, mūs sāk mākt bažas, ka labi nebūs. Dārzeņu zupa garšo diezgan briesmīgi. “Vakardien roltonu zupa bija labāka”, Petra noburkšķ. Arī atnestā zivs ir maza un bēdīga. Gaļa ir druksu labāka, bet labu ēdienu to grūti nosaukt. Mana porcija ir pārsālīta, bet Petras – vispār bez sāls. Vienīgais mierinājums – vīns gan ir labs.
Aši piebeidzam vakariņas, paņemam nepabeigto vīnu līdzi un piesēžam upes malā – skats uz pilsētu ir lielisks. Spriežam par to, cik pasaulē ir daudz tādu vietu, par kurām zina vien retais, bet kuras ir bezgala jaukas. Kā šī – Barcelos pilsēta! Šejienieši pošas vakara svinībām, bet mēs – uz Čučumuižu. “No party for piligrims”, Petra skumji novelk un lienam guļammaisos.
- gada 6. maijs
Izdevumi:
Proviants: 12,30 eur (10 eur Piligrim’s menu, 2,30 eur – divi ali)
Naktsmītnes: 5 eur
Kopā: 17,30 eur
Viss 3. Camino kopā: 47,31 eur
