Pret rītu pamostos no lietus bungāšanas pa kempera jumtu. Ieskatos pulkstenī – vēl kādu stundu var šņākt. Tā kā vakar, izpētot laika prognozi, secinājām, ka rīts būs lietains, nolēmām pārāk agri necelties. Septiņos, kad paskatos ārā, pretī jau veras saulains rīts. Mākoņi gan skrien pa debesīm milzu ātrumā, bet pagaidām diena izskatās cerīga.
Saņemos aukstai dušai, sakrāmēju somu un dodos uz reģistratūru pievienot bloga ierakstu. Tikko esmu to izdarījusi, Petra arī ir klāt. Ejam uz vācu kunga ieteikto kafejnīcu, kur rīta kafija un kruasāns maksā 1,50 eiro. Kopumā cenas Portugālē ir patīkamas – apelsīni un āboli maksā 1 eiro kilogramā, kafija krogā arī ap 1 eiro.
Ieturējušās uzpildām veikalā augļu krājumus un sākam soļot. Šodien okeāns ir dusmīgās krāsās un triec viļņus piekrastes akmeņos vēl niknāk nekā vakar. Vējš zēģelē ne pa jokam, bet, kamēr no gaisa nekas nenāk, iet ir gaužām labi. Esam nosoļojušas vienu stundu, kad no debesīm sāk krist pirmās lāses. Pamalē zibeņo un ducina. Arī lietus sāk pieņemties spēkā. Pametam skatu atpakaļ – virsū nāk Lielais Pelēkais. Tā kā atrodamies tieši neliela bāra priekšā, aši saskatāmies, pamājam ar galvu un ejam iekšā. Pēc minūtēm desmit, malkojot otro rīta kafiju un veroties negaisā aiz loga, vienojamies, ka šis bija ļoti prātīgs lēmums. Mums abām ar pretlietus ekipējumu tā ir, kā ir, tāpēc šādus ekstrēmus apstākļus labāk nepiedzīvot. Krodziņā ir arī ātrs internets – ko vairāk var vēlēties.
Pēc pusstundas trakošanas lietus ir rimies un ārā atkal spīd saule. Veļam somas plecos un turpinām ceļu gar okeānu. Iet ir patīkami, vienīgi jāuzmanās nepaslīdēt uz takas, kas veidota no dēļiem. Sausā laikā pastaigāties pa to nav nekādu problēmu, bet tagad, pēc lietus, apsūnojušās vietās taka ir diezgan slidena.
Lēnām vēderi sāk signalizēt par pusdienas laiku un mēs pasūtām Kosmosam soliņu ar skaistu skatu. Pēc pāris kilometriem pie tāda arī tiekam. Kolīdz esam novirzījušās no okeāna, mūsu skatam parādās upe un soliņi tās krastā. Izvelkam vakardienas vakariņu pārpalikumus, no rīta nopirkto maizi un augļus. Sanāk labu labās pusdienas, i tad vēl visu nenoēdam.
Esam tikko izgājušas no pilsētas, kad debesis atkal sāk izskatīties aizdomīgas. Uz okeāna pusi vispār rēgojas tumši violetas debesis, virs mūsu galvām pagaidām skraidelē vien pāris puspelēki mākoņi. Tomēr kādā brīdī sāk izskatīties, ka arī otrais lietus cēliens mums neies secan. Nolūkojam nelielu autobusa pieturu un nolemjam kādu mirkli tajā uzkavēties un pavērot, kas mākoņiem prātā. Iesākumā nenotiek nekas, tad uz zemes nokrīt dažas piles. Jau apsveram domu, ka varētu atsākt kustēties, kad sāk līt stiprāk. Te pēkšņi, nez no kurienes, pāris kilometru attālumā sāk spārdīties pērkons un satumst kā vēlā vakarā. Šovs sākas tik negaidīti, ka ar visām zeķēm uzlecu uz autobusa soliņa, ar otru ķeksējot augšā zābakus un somu. Mums apkārt plosās lietus ar krusu. Vējš pūš iekšā nelielajā būdiņā visus labumus un pat uz soliņa īsta glābiņa nav. Protams, esam nesalīdzināmi labākos apstākļos nekā zem klajas debess. Daži krusas graudi, kas tiešā trāpījumā ietriecas miesā, sit diezgan sāpīgi. Šī ir viena no tām reizēm, kad ļoti priecājos par Petras sabiedrību. Kopā mēs uz visu raugāmies caur smieklu prizmu, žēlojamies, ka Džordžs un Čaks neierodas šobrīd, kad viņi mums ir tik ļoti nepieciešami un liekam totalizatoru, cik zobu būs nākamajam traktoristam. “Eu, šitam bija seši, viņš laikam ir modelis,” Petra nopietnā balsī paziņo. Un piebilst, ka viņas sapnis vienmēr esot bijis dzīvot autobusa pieturā.
Lietus un krusa rimstas tikai pēc vairākiem uznācieniem. Kad paskatos pulkstenī, secinu, ka nojumē esam tupējušas ikurāti stundu. Pēc lielās trakošanas debesis atkal smaida kā saulīte un par notikušo liecina vien krusas graudu sanesumi un ūdens straumes gar ceļa malu. Īpaši amizanti izskatās krusas graudos gulošie apelsīni.
Tā kā divas reizes esam neplānoti ilgi glābušās no lietus, tagad ir diezgan vēls. Līdz galamērķim – Rates pilsētai – vēl kilometri astoņi. Kā jau reizēs, kad esi noguris, un gribas ātrāk tikt galā, kilometri izstiepjas neticami gari. Pēc septiņiem mums jau katra acs skatās uz savu pusi. Manas pēdas sāk protestēt arvien uzstājīgāk, kāju ikri draud ar krampjiem. Petras vājā vieta ir celis, kas arī īd uz katra soļa. Šodien iešana ir mazliet apgrūtināta – daudz sanāk iet kopā ar mašīnām. Brīžam ceļš ir ļoti šaurs, ar akmens sētām abās pusēm – ja nāk mašīnas no abām pusēm, nav kur sprukt.
Ieraudzījušas norādi uz naktsmītni, ejam izzondēt situāciju. Vieta izskatās neticami skaista. Un dārga. Tā arī ir – šeit par istabiņu prasa 50 eiro. Nebūs. Saņemamies finiša spurtam un klunkurējam atlikušos 4 km uz Rates. Brīdi pēc astoņiem esam pie auberģes durvīm. Uzņemšanā neviena nav, tāpēc mēs prasām citiem palicējiem, kur atrodas istabas. Pirmie izsaka aizdomas, ka viss esot aizņemts, bet kāds laipns kungs tomēr norāda, ka trīs brīvas gultas šeit esot. Mēs būtu gatavas gulēt jebkur, bet ar prieku ieņemam īstas gultas. Tiesa gan otrajā stāvā, bet ko padarīsi.
Es atkal metos ārā jogot, tad ieeju dušā, kas šeit ir silta un sākam sintezēt vakariņas. Ir pārāk vēls, lai ietu uz veikalu vai krogu, tāpēc samenedžējam ēdamo no iekšējiem resursiem. Apleju ar karstu ūdeni divas roltonu paciņas, uzkaisu pa virsu tepat atrastus lociņus, uzsildu pēdējos vakariņu pārpalikumus. Petra pievieno maizi un sieru, uzvārām tēju. Beigās atkal esam tīri labi paēdušas. Un, kas nav mazsvarīgi, rīt būs mazāk ko stiept.
- gada 5. maijs
Izdevumi:
Proviants: 4,81 eur (2,15 rīta kafija, kruasāns un divas bulciņas, 1,66 āboli un apelsīni, 1 eur otrā kafija)
Naktsmītnes: 2 eur
Kopā: 6,81 eur
Viss 3. Camino kopā: 30,01 eur
