1. diena: Petra, okeāns un pirmā tulzna

Stāsti

No rīta septiņos mājas saimnieks dodas uz darbu un ir ar mieru mani pa ceļam aizvest līdz Porto centram. Tādu iespēju es nelaižu garām. Gluži pašā centrā gan nenonāku, bet līdz deviņiem, kad vērsies katedrāle, man vēl laiks kā jūra. Lēnītēm klīstu pa pilsētu un ķeru flešbekus – ik pa laikam parādās pazīstams ielu stūris vai skulptūra.

Pie katedrāles nonāku mazu mirklīti pēc astoņiem. Domāju nolīst kādā stūrītī, uzgrauzt līdzpaņemtās pankūkas brokastīs, varbūt noķert internetu. Pāri tukšajam katedrāles laukumam ieraugu soļojam sievieti labākajos gados ar mugursomu un sarkaniem čirkainiem matiem. “Jāgaida līdz deviņiem,” es saku pēc apsveicināšanās. Pēc pāris frāzēm saklausu, ka sieviete ir no Vācijas. Uzzinājusi, ka esmu no Latvijas, viņa sāk stāstīt, ko apskatījusi, kad ciemojusies pie mums. Konstatējam, ka vakar abas esam atlidojušas no Brēmenes ar vienu reisu.

Vāciete paziņo, ka dosies meklēt kafiju, es saku, ka paskatīšos, vai pie slēgtā informācijas centra nemētājas internets. Tā tur nav. Es biju noskaņota lielai taupībai, bet ātri pārdomāju – johaidī, esmu tikko satikusi savu pirmo Portugāles Camino ceļabiedru, un tagad ietaupīta eiro dēļ neiešu ar viņu iedzert kafiju. “Pagaidi, vai tu neiebilstu, ja es pievienotos,” saucu nopakaļus, “internets šeit nestrādā”. Protams, jaunā paziņa priecājas par kompāniju un ejam meklēt kafiju kopā. Pa ceļam konstatēju kādu lietu – manu bildēšanas apjomu nav viegli pārsniegt, bet vāciete arī stājas “pie katra staba”. Nonākušas uz galvenās ielas, ieejam pirmajā ūķītī un pasūtām kafiju. Es izvelku savas pankūkas un tā nu mēs, ieturot brokastis, iepazīstamies tuvāk.

Petra ir no Brēmenes, ilgu laiku strādājusi loģistikā, bet pirms pāris nedēļām pārtraukusi darba attiecības. Abi dēli jau pieauguši, tagad viņa var aktīvāk pievērsties ceļošanai. Foto aizraušanās esot no “boifrenda”, kas ir fotogrāfs pēc profesijas. “Vai šis būs tavs pirmais ceļš,” Petra man vaicā. Saku, ka trešais. Petrai, izrādās, šis būs septītais. Bet viņa nekad nav aizgājusi līdz Santjago, šī būšot pirmā reize.

Tā nu nemanot esam nopļāpājušas līdz deviņiem, varam atkal sākt virzīties uz katedrāles pusi. Pie svētceļnieka pases tiekam nepilnas minūtes laikā, tik jāšķiras no diviem eiro. Mirkli apskatām katedrāli un dodamies ceļā. Pirms tam palūdzu Petru nobildēt mani ar paldies plakātu Ilgai Ķipsnei, kas man veltījusi vienu dienu Ceļā. Paldies liels, Ilga!

Es vakar nevarēju izlemt, pa kuru maršrutu labāk iet. No Porto uz Spāniju var tikt pa trim ceļiem – viens ved gar okeānu, viens pa iekšzemes kalniem, bet abiem maršrutiem pa vidu iet vēsturiskais ceļš. Petra plāno pirmās pāris dienas iet gar okeānu un pēc tam pāriet uz vēsturisko ceļu. Izklausās pēc plāna.

Tā nu mēs uzsākam gar upes krastu virzīties uz okeāna pusi. Mūsu iešanas ritms ir līdzīgs (lasi – vienādi lēns), abas stājamies uz biežām fotopauzēm. Izskatās, ka tīri labi saderam uz ceļa.

Pirmo apstāšanās pauzi esam iecerējušas izbaudīt, kolīdz nonāksim līdz okeānam. Tur ierodamies pēc nepilnām divām stundām un varam vērot viļņu triekšanos molā. Īpaši iespaidīgi skati veidojas, kad kārtējais vilnis uztriecas uz akmeņiem, aizsegdams garo bāku. Pārsvarā viļņi ir vienkārši lieli, bet ik pa laikam nāk devītie, vairāki pēc kārtas. Mēs cenšamies tos iemūžināt un priecājamies kā bērni.

Mūsu apavi, kas pirms brīža tika nolikti sausumā, tagad stāv viļņu saorganizētas peļķes vidū. Tas nespēj sabojāt mūsu labo noskaņojumu. Smejamies, ka būtu ar mieru šeit vienkārši palikt un stundām vērot viļņu izdarības.

Pēc garākas atpūtas pauzes stīvējam kājās zābakus un turpinām ceļu. Vienā no Porto piepilsētām ieklīstam tūrisma informācijas centrā, lai tiktu pie zīmoga. Pašām liekas, ka garākais ceļš jau aiz muguras, bet, bet darbiniece paziņo, ka līdz mūsu iecerētajam galamērķim – Lavrai – vēl jānoiet 15 kilometri, saprotam, ka diena būs gara. Šeit dzīvē var apskatīt arī milzīgo zvejas tīkla skulptūru, par kuru esmu redzējusi dokumentālo filmu.

Tiekam pāri kādai upei un abas vienojamies, ka ļoti prasās pēc nākamās atpūtas pauzes. Nopērkam veikalā pāris augļus. Kad prasu, vai palīdzēt Petrai tos ielikt somā, viņa noraida palīdzību, sakot, ka cer pavisam drīz atrast jauku vietu atpūtai, kur tos notiesāt. “Es gribu soliņu, kas ir ēnā, kur var ērti paēst”, paziņoju skaļi savu vēlmi Camino. Nepaiet ne pārsimts metru, kad krustcelēs parādās mans pasūtījums. Petra mazliet izbrīnīti nosaka, kuram gudriniekam ienācis prātā ceļu krustojumā ierīkot atpūtas vietu. “Nu, piedod, klusu un mierīgu vietu es nepasūtīju,” paziņoju ceļabiedrenei un sēžam nost. Novelku zābakus un zeķes. Tadamm! Te nu klāt arī viņa – mana pirmā tulzna. Ar pateicības domu Ligijai, kas man pirms iešanas piešķīra savus Compeed krājumus, uzlīmēju vienu no lielajiem draugiem uz pēdas.

Ne bez grūtībām uzslienamies augšā pēc atpūtas pauzes un turpinām iešanu. Tālāk ceļš ved gar pašu okeānu, skati ir pasakaini. Esmu tik priecīga, ka satiku Petru un pievienojos šim maršrutam. Lai gan, protams, nekad nevar zināt, kas būtu sagaidījis citos ceļos.

Mūs pa ceļam apdzen virkne citu svētceļnieku – izskatās, ka arī šis ceļš ir gana populārs. Vakara pusē gan klīstam vienas pašas, izskatās, ka visi normāli cilvēki jau sen ir auberģēs un bauda vakaru. Uz beigām jau top pavisam grūti soļot, ik pa laikam veramies aplikācijās, cik tālu atlicis līdz naktsmītnei. “Tagad būs 1,6 km”, uz dullo saku Petrai, kas velk ārā telefonu. Viņa uz mani tā jocīgi paskatās un apstiprina – “1,6 km”.

Mēs sasniedzam naktsmītni “Orbitur camp” brīdi pēc sešiem. Populārajā svētceļnieku kempingā teju viss ir pilns, vēl atlicis kempera tipa namiņš, kas maksā 14 eiro. Labi, lai iet krastā. Manā prātā 14 eiro bija par istabiņu. Brīdī, kad uzzinu, ka tas ir no galviņas, ģīmis izstiepjas. Biju iecerējusi šonakt gulēšanai tērēt 5 līdz 8 eiro. Tā arī būtu noticis, ja mēs būtu ieradušās kādu brīdi agrāk. Bet nav īstais brīdis cimperlēties. Nogurums atkal tāds, ka katrs nākamais metrs šķiet pārbaudījums. Redzot manu vilšanos, kempingā strādājošs vācu kungs mūs pavada un čukst, lai vakariņas ejam ēst nevis šeit, bet gan kafejnīcā pāri ielai – tur ēdiens esot daudz labāks un uz pusi lētāks. Pagaidām esmu noskaņota neēst, bet paldies tāpat.

Atradušas mūsu namiņu, izceļam no priekštelpas uz terasi plastmasas galdu ar četriem krēsliem. Petra sniedz man tos pa vienam, uzskaitot: “Tas tev, tas man, tas Džordžam Klūnijam un tas, tas.. Čakam Norisam”. Dievinu cilvēkus, kas pārgurumā nezaudē humora izjūtu. Tad Petra iet uz dušu, es metos izpildīt savu jogas kriju. Par spīti nogurumam, ir teju vai patīkami izstaipīt muskuļus. Pagaidām mans lielākais prieks ir kājas, uz kurām parādījušies pavisam minimāli pleķi. Tā kā šodien bija karsts un mēs nogājām attālumu starp 25 un 30 kilometriem, biju gatava ieraudzīt šausmu lietas uz saviem apakšstilbiem, bet pagaidām tur zīmējas tikai nelieli punktiņi. Ceru, pie tā arī paliksim.

Pēc jogas un dušas nolemju, ka tomēr būtu labi vismaz vienu reizi dienā normāli paēst. Galu galā – 5 eiro par zupu, maizi, otro un puslitru vīna neizklausās slikti. Līdz šim nebiju izdomājusi – vai šai ceļā piekopšu sauso likumu vai nē. Kad viesmīlis noliek priekšā vīna kanniņu – eh, tomēr gribas vienu glāzi iemalkot pie vakariņām. Tā arī daru. Kad atnes otro ēdienu, mūsu puspiemigušās acis manāmi izplešas – porcijas ir milzīgas. Apēdu labi ja trešo daļu un palūdzu pārējo iepakot līdzi, būs ko rītdien pa ceļam uzēst. Pie maksāšanas gandrīz sakaujamies, bet uzvar Petra. “Tu man uzsauci kafiju un visu dienu baroji ar pankūkām, ļauj vismaz drusku revanšēties,” viņa nosaka un iespiež viesmīlim saujā naudu par mūsu vakariņām.

Pie mājiņas mūs sagaida jaunās kaimiņienes – vēl divas vācu meitenes. Šķirojot bildes, mēģinu pievienoties sarunām vācu valodā, bet viegli nav. Beigās paziņoju, ka tā kā Džordžs Klūnijs nav ieradies, pazūdu rakstīt blogu. Gutten nacht!

Izdevumi:

Proviants: 2,35 eur (1,80 2 kafijas, 0,55 ābols un apelsīns)

Citi: 2,10 (2 svētceļnieka pase, 0,10 tualete)

Naktsmītnes: 14 eur

Kopā: 18,45 eur

Viss 3. Camino kopā: 23,20 eur

5 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.