Krāsas pa gabalu

Stāsti

Paskatos pulkstenī – četri no rīta. Esmu paredzējusi celties uz saullēktu, bet ne jau četros. Tomēr saimnieku suns ir nolēmis, ka šis brīdis ir kā radīts gaudošanai un riešanai. Vai apaļais mēnesis rada šādas alkas, vai mērkaķi palmās, tas man paliks noslēpums, bet viņš, neņemdams par pilnu saimnieku kušināšanu, ārdās vismaz stundu. Izskatās, ka bija izdevies nedaudz piemigt, kad jau zvana modinātājs – tagad gan jāceļas.

Aši saģērbjos un dodos ārā. Padijs arī bija solījis pievienoties, tomēr ārā neviena nav. Labi, iešu kājām. Pēc piecām minūtēm satieku pretim braucošu moci – arī ceļabiedrs ir klāt. Doma ir doties uz vienu no šejienes kalniem, ko vakar satiktas meitenes ieteica kā īpaši labu vietu saullēkta vērošanai.

Esam tikuši ārā no ciematiņa centra, kad gps vēl griezties pa kreisi – tikai tur nemana nekādu ceļu. Labi, griezīsim pa nākamo. Nākamais ceļš lēnām pārvēršas akmeņainā, grūti izbraucamā takā, kas faktiski izbeidzas lauka vidū. Nu jau ir pavisam gaišs un sāk rasties aizdomas, ka šādi mēs sagaidīsim saullēktu lauka vidū. Padijs drusku asāk pajautā, kur tagad jābrauc. Es atcērtu, ka man nav ne jausmas. Neiedziļinoties detaļās – mēs sastrīdamies. Labi, par strīdu to nevar nosaukt, bet par harmonisku komunikāciju arī nē. Finālā braucam atpakaļ un uzrāpjamies tai pašā kalnā, no kura aizvakar skatījāmies saulrietu. Ja vien noskaņojums joprojām nebūtu pūcīgs, varētu pat teikt, ka arī šim skatu punktam nav ne vainas.

Ilgi svārstījos, vai man doties atpakaļ uz okeāna pusi un apciemot Goa vai turpināt ceļu uz ziemeļiem. Beigās, aptaujājot bariņu ļaužu, nolēmu aizšaut līdz Goa. Arī Padijs ir ieplānojis tur doties, lai piekoptu visādus piedzīvojumu sporta veidus. Pat spīti sapīkumam, vienojamies vakarā satikties Goa. Es kāpju autobusā, Padijs dosies ceļā ar moto. Kas ātrāks – autobuss vai motocikls?

Šodien Indijā (un arī kaimiņvalstīs) svin Holi. Ļaudis apmētā cits citu ar krāsām un staigā apkārt kā mazas varavīksnes. Kad apstājamies krustojumos, kur pulcējas krāsainu ļaužu bariņš, autobusa šoferis aiztaisa logu un rosina arī pasažierus to darīt, lai netīšām arī mēs netiktu nokrāsoti. Droši vien jau, ka vajadzētu mesties krāsu virpulī un noķēpāties līdz ausīm, bet kaut kā šodien nav noskaņojuma. Esmu arī dzirdējusi, ka krāsas ir ķīmiskas izcelsmes un pēc tam ir grūtības nomazgāties pašam, kā arī drēbes var izmest. Un man visvairāk bail sabojāt tehniku – ja kāds iemetīs vai uzlies ko krāsainu fotoaparātam, tas varētu nebūt priecīgs par šādu apiešanos. Lai nu kā – Holi saskatos dažādās pilsētās un ciematos pa autobusa logu.

Līdz ar saulrietu ieraugu okeānu. Goa ir daudzas pludmales – dažas mierīgākas, citas ballītēm un krogiem pilnas. Esam sarunājuši satikties ar Padiju Morjin apkaimē. Kad veiksmīgi esmu atradusi autobusu uz šo vietu, saņemu no viņa ziņu, ka tomēr esot jādodas uz kaimiņu pludmali – Arambol. Tālāk atkal seko telefona, pārklājuma un komunikācijas problēmas. Izrādās jau ir gana vēls un autobusi uz Arambol vairs nekursē, bet taksis grib 300 rūpijas. Esmu jau gatava palikt tepat un rīt doties uz blakus pludmali, kad garāmgājēji, uzzinādami par manu problēmu, iesaka īkšķot. Pirmo sarunāju vienu krievu puisi, kas mani aizvizina kādu trešdaļu ceļa. Viņš pirmais apstiprina manas sajūtas – Goa nav Indija. Nākamais vedējs ir indietis, kuram šeit pieder daži no daudzajiem rotu veikaliem. Viņš pastāsta, ka kādreiz Goa bija daudz rāmāka, tad internacionālāka, bet šobrīd šejienes pamata auditorija ir krievi. Gandrīz trešdaļa izkārtņu un piedāvājumu apraksti ielās ir krieviski.

Indietis mani laipni aizvizina līdz Armabol, naudu neņem un saka, ka man esot laba karma. Novēlu arī viņam tādu pašu. Padiju pat nevajag meklēt – sastopu viņu centrālajā krustojumā. Viņš atvainojas par komunikāciju pārpratumiem un saka, ka pa šo laiku atradis palikšanu. Vietējiem tomēr tas izdodas kaut kā veiksmīgāk. Līdzīgas kvalitātes istaba, kādu es parasti izvēlos, maksā 300 rūpijas, kas dalot uz galviņām ir 150 – šobrīd lētākā palikšana, ja neskaita kaučsērfingu. Šovakar ir tik vien spēka, kā apēst vieglas vakariņas un doties pie miera. Kad izslēdz ventilatoru, var dzirdēt, ka pavisam blakus šalc okeāns.

  1. gada 13. marts, 124. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 2 eur

Proviants – 6 eur

Transports – 5 eur

Kopā – 13 eur

Bilance: – 185 eur

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.