“Aizej un atver durvis”, Džulešs sauc no virtuves. Samiegojusies aizeju no savas istabas līdz ārdurvīm un atveru tās. Māja piepildās ar sauli un rīta skaņām. Gar māju ved viens no daudzajiem Keralas iekšzemes kanāliem. Garām lēnā garā slīd peldošās salas, klusumā aizairējas kāds vīrs laivā. It kā jau dzīve tāpat nebūtu pietiekami skaista, man blakus tiek nolikta melna kafija. Un gī sviestā grauzdētas maizītes ar olu kulteni. Meitenes, es jums novēlu nonākt tāda vīrieša mājās, kura virtuve izskatās šādi.
Džulešs aizdodas strādāt, es palieku apkopt iekavētos rakstu darbus un vienkārši pabūt māju mierā. Nemanot pienāk pēcpusdiena un vakars. Dienas vidū uznāca nelieli sirdsapziņas pārmetumi par to, ka šodien neko neredzēšu, bet tie izkusa teju tikpat ātri kā kokosriekstu saldējums, kas nepārdomāti atstāts manā pārziņā. Pavisam plānās šķēlītēs sagrieztais kokosrieksts ar dabīgu pienu un nedaudz cukura – iespējams, labākais saldējums, kādu esmu ēdusi.
Man pat nav jāiziet no mājas, lai paēstu. Džulešs pārrodas kopā iepirkumu maisiem un jau drīz no virtuves sāk plūst kārdinoši aromāti. Viņš apsola rītdien atgūt iekavēto apkaimes apskatē, esot sarunājis brīvdienu darbā un varēs man parādīt Kočinu no visām pusēm.
Tā arī notiek. No rīta kāpjam auto un dodamies pilsētas tūrē. Drusku pabraukājuši pa centru, dodamies uz galveno šejienes apskates objektu – Kočinas fortu. Ar nelielu prāmīti pārceļamies pāri ūdens klajam un esam klāt. Galvenais, kas šobrīd notiek vēsturiskajā vietā, ir mākslas biennāle. Meklējam, kur labāk novietot auto un atrodam vietu pie kādiem vārtiem. Tad es sāku skaļi smieties un Džulešs nesaprot, kas man ir noticis. Lūk, kas rakstīts uz vārtiem.
Attiecīgi mākslas aplūkošanu sākam ar Neiburgas un Eglīša darbu, kas dzīvo šādā palmu zaru būdiņā. Citu video starpā dzirdu stāstu arī latviešu valodā, kuru var gana labi saklausīt zem angļu tulkojuma. Jūtos tik priecīga un pārsteigta par šādu negaidītu satikšanos.
Šeit ir tik daudz mākslas darbu. Vienā milzīgā paviljonā pa visu sienu šalc okeāns, citā var iebrist sāpju jūrā, vēl citā telpā var vienkārši skatīties uz ūdeni aiz loga, sēžot uz koka soliņiem ar noteiktām vibrācijām. Dienas beigās jūtos pārgurusi no mākslas, laimes un emocijām. Saku Džulešam, ka šī noteikti ir viena no vislabāk pavadītajām dienām šajā ceļojumā un, ka viņš pat mani pazīdams, neko labāku nevarētu būt saorganizējis. Šis ar priecīgs, ka uz dullo izdevies mani iepriecināt. Par dienu saku paldies arī Ievai Bernhardei!
Dienu noslēdzam ar pastaigu pa apkaimi – aplūkojam baznīcu, koloniālās mājas, ostas rajonu. Līdz ar tumsu atkal sāk zibeņot un viegli līņāt. Tomēr lietus ir pavisam silts un tas izžūst uz karstā asfalta un miesas. Paēdam vakariņas un tad man ir laiks doties tālāk. Pirmo reizi braukšu pa Indijas ārēm ar nakts autobusu, kas izskatās pavisam citādi nekā jautrie dieninieki. Sēdekļi ir lieli un plati, dūc kondicionieris, logus sedz aizkari. Uz tikšanos Maisorā!
- gada 7. – 8. marts, 118. – 119. diena
Izdevumi:
Kopā – 0 eur
Bilance: – 220 eur
Marta
O, cik jauka šāda sagadīšanās!