Ak, esmu aizķērusies ierakstos, bet, lai nonāktu atpakaļ tagadnē, atļaušos uz pēdējo dienu notikumiem atskatīties galopa solī. Atvadoties no Madurai, apmeklēju Gandi muzeju un netālo ziedu tirgu, kurā tiku pie smaržīgas matu rotas, ko nēsā vairums sieviešu šajā reģionā.
Tad sēdos autobusā uz Kodaikanal – nelielu pilsētiņu kalnos, no kuras var doties pārgājienos. To arī darīju. Skaisto kalnu ainavu cena bija salšana, galvas reibšana un viegls nelabums. Pirmajā dienā vēl kaut ko varēja ieraudzīt, bet nākamā bija pilnīgi miglā tīta. Kad pēcpusdienā miglai pievienojās krietnas lietusgāzes, uzņēmu kursu “atpakaļ uz zemi”.
Tomēr kopumā viesošanās kalnos bija jauka – dabūju saēsties vietējās sēnes, aplūkot čiekurus un papardes, sasmaržoties eikaliptus un nogaršot visādus brīnumainus augļus, kurus citviet nebiju redzējusi, un vietējo šokolādi.
Palani pilsētā pavadīju pēdējo nakti Tamil Nadu štatā. Atkal jau nebija doma, ka uzturēšos šajā galā tik ilgi, bet, ko lai dara, kad apkārt tik daudz interesanta. Vispār varu teikt, ka Indija mani ir “paņēmusi” ar visām četrām – man patīk šejienes cilvēki, daba, vēsture un atmosfēra. Vienīgi ēdiens dienvidos ir tāds drusku garlaicīgs, bet viss pārējais – super!
Ja reiz esmu atkūlusies uz Palani, jātiek šejienes kalna galā, kur, kā jau ierasts, atrodas templis. Var kāpt ar kājām, var uzbraukt ar mazu vagoniņu. Izlemju par labu vagoniņam, bet drīz vien sāku šaubīties, vai tā bija gudra doma – cilvēki sēž garā rindā, kuras kustības ātrumu saprast nav viegli. Kad esi pusi izstāvējis, sajūta duāla – ja iesi prom, droši vien rinda, Mērfija pieskatīta, uzreiz sāks kustēties, ja paliksi – varbūt būs jāgaida vēl stunda. Tā arī ir, beigās nosēžu teju stundu, tad tieku ietūcīta šaurā vagoniņā, kas lēnītēm uzvelk visus pasažierus līdz tempļa ieejai. Lai tiktu templī, jāstāv vēl trīs reizes garākā rindā uz daršanu. Neesmu pat droša, ka mani laidīs iekšā, tāpēc apskatu apkaimes panorāmu un dodos lejup pa kāpnēm.Tā kā esmu vienīgā ārzemniece visā apkaimē, tad lejupceļš ir vesels piedzīvojums. Nebeidzami smaidi, mājieni, rokasspiedieni.
Tempļa apskate paņēmusi vairāk laika nekā plānots, tāpēc kursu uz rietumiem uzņemu vien dienas vidū. Ja autobuss neiet uz man vajadzīgo galamērķi, vienmēr var sašķērēt ceļu mazākos posmos, tad viss notiek. Arī šoreiz man nākas nomainīt autobusus trīs reizes, kamēr tieku līdz galam. Uz Keralu dodos ne tikai palmas lūkoties, bet satikt Interesantus Ļaudis. Tomēr, kā izrādās, esmu aizbraukusi līdz pilsētas centram, bet ļautiņi atrodas 15 kilometrus attālajā pludmalē. Tā kā jau ir nakts, tad nolemjam tikšanos atlikt uz rītdienu. Drusku nākas pastaigāt apkārt un pakomunicēt ar vietējām žurkām, kamēr atrodu palikšanas vietu. Bet, viss beidzas labi un, “salabojusi” santehniku, pirmo reizi Indijā ieeju pa īstam karstā dušā.
- gada 1. – 4. marts, 112. – 115. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 26 eur
Proviants – 15 eur
Transports – 4 eur
Atrakcijas – 2 eur
Kopā – 47 eur
Bilance: – 280 eur
