Peles un odi

Stāsti

No rīta atklāju, ka pa nakti manā istabā viesojušies ciemiņi. Banānu ķekars, kas stāvēja uz galda, ir manāmi cietis uzbrukumā, arī viens no augļiem, kas stāvēja uz mana naktsgaldiņa, ir pa pusei nograuzts. Kad ievācoties redzēju uz galda peļu kakas, domāju, ka man mālējas, bet izskatās, ka šie zvēruļi numuriņā ir bieži viesi. Vismaz pagājušo nakti viņiem arī bija neliels svētku mielasts, ne man vienai.  Protams doma, ka daždesmit centimetrus no tavas galvas naktī šņakarējusas peles, nav nekāda jaukā. Jāteic – labi gulēju un labi, ka gulēju.

_dsf2968

Otrs mazais pārsteigums ir pa durvju apakšu pabāztā šodienas avīze. Dažreiz man šķiet, ka Indija ir drusku atpalikusi no laika, kas ir tīri patīkami.

_dsf2970

Apēdu brokastīs to, ko peles man atstājušas, un esmu gatava doties tālāk. Autobuss uz kaimiņu miestu iet gandrīz no namdurvīm. Kolīdz pieeju pie pirmā brūnā vīriņa (visi konduktori un šoferi tērpušies brūnos formas tērpos) un apvaicājos par man nepieciešamo busu, viņš pamāj uz tuvākā pusi. Kolīdz esmu iekāpusi, mēs sākam kustēt, perfekta plānošana :).

Šodien pa ceļam sastopam milzīgus salmu vezumus, kas pārvietojas, piebārstīdami visu tuvējo apkaimi. Vezumi ir tik lieli un braucamais tik mazs, ka pa gabalu izskatās, ka kaudze pati pārvietojas uz priekšu. Otrs meistardarbs ir smagās automašīnas, kas piekrautas ar cukurniedrēm. Vispār, lai strādātu Indijā par autobusa šoferi, jāpiemīt izcilai gabarītu izjūtai, uzmanībai un dzelzs nerviem. Tas, kādā tempā šie busi apdzen lēnāk braucošos transporta līdzekļus, ir kaut kas neiedomājams. Vairākas reizes esmu pārliecināta, ka mēs aizķersim kādu moci vai smago, bet nē – aizslīdam garām dažu centimetru attālumā. Svarīgākā mašīnas sastāvdaļa šeit ir taure – ja gadās spalgāks signāls un nervozāks šoferis, pēc stundas galva sāk dunēt.

Lai tiktu līdz otram hosteļa biedra ieteiktajam templim – Gangaikondačolapuram – jāpārkāpj citā autobusā. Iesākumā konduktors mani iesēdina vienā busā, kas iet netālu no man vajadzīgās vietas, bet drīz vien pārsēdina citā, kas ejot tieši līdz templim.

Neraugoties uz nomaļo atrašanās vietu, tas ir biezāk apmeklēts nekā vakardien redzētais. Lielākoties šeit pulcējas vietējie, bet pamanu arī dažas organizētas importa cilvēku grupas. Kad esmu labu laiku staigājusi pa teritoriju un bildējusi templi no ārpuses, pamanu, ka vienas no sānu durvīm ir vaļā un pa tām staigā cilvēki. Nevaru saprast, vai es drīkstu iet templī vai nē. Pamazām virzos uz ieejas pusi. Pastāvu lejā pie kāpnēm – neviens neko nesaka. Sāku kāpt augšā, visi liek man mieru. Templī ir diezgan tumšs, smaržo pēc vaska un kājas līp pie grīdas, droši vien arī tur dedzinātais vasks pie vainas. Pamanu garu koridoru, kurā deg sveces un skan mantras. Izskatās spocīgi un vilinoši. Jau speru pirmos soļus, lai paietos tālāk, kad viena no sievām sauc man pakaļ – “came, came”. Pamanu, ka visi cilvēki nesas ārā no tempļa. Joprojām nezinu kāpēc, bet, kolīdz esam izgājuši ārā, lielās durvis aizveras un templis ir ciet. Varbūt ir kādas noteiktas stundas, kad tas drīkst būt vaļā. Katrā ziņā prieks, ka “palūrēju pa atslēgas caurumu”.

_dsf3013

Kad esmu visu izstaigājusi, uzzīmēju paldies zīmīti mani regulārajai balstītājai Laurai Bitei. Mīļš paldies par vēl vienu dienu ceļā, Laura!

_dsf3029

Dodos ārā no tempļa un pievēršos laicīgākām vajadzībām. Viena no tām nav gluži neatliekama, bet negribas līdz tam nonākt. Tuvējā apkaimē nekā nav, ļaudis apgalvo, ka krustojumā ar lielo ceļu, uz kurieni man jātiek, lai noķertu nākamo autobusu, gan viss būšot. Kad nonāku tur un uzdodu cilvēkiem to pašu jautājumu, viņi apgalvo, ka labierīcību šeit neesot. “Un jūs visi pudelē čurājat vai”, nodomāju, bet nepasaku. Vienā no tirgotavām par mani apžēlojas un pavada līdz kādai mājai. Tajā atrodas glauna suvenīru mākslas galerija un īsts pods. Kad svarīgākās darīšanas nokārtotas, aprunājos ar saimniekiem. Lai arī no paša sākuma atvainojos, ka neko nepirkšu, viņi tāpat ir laipni un draudzīgi – pacienā ar safrāna tēju, izrāda sortimentu, demonstrē kā šalle sienama eiropiešu un kā indiešu stilā. No bodes izeju priecīgā un atvieglotā noskaņojumā.

_dsf3043

Drīz vien pa šoseju tuvojas man vajadzīgais autobuss, kas brauc uz Pudučerī. Iekārtojos savā iecienītākajā vietā – priekšējā beņķī otrpus šoferim, tas ir vienīgais vieninieka sēdeklis autobusā un kaut tāpēc vien man patīk vislabāk. Nē, neesmu nekāda cilvēku nīdēja, bet šejieniešus brīžiem grūti saprast. Vakar sēdēju vienu posmu pie loga trīsvietīgā beņķī, soma blakus, tad trešajā vietā nosēdās viens vīrs. Smuki braucām. Iekāpa kāda sieviete, kas gribēja apsēsties. Nav problēmu, paņēmu somu klēpī – lai sēž nost. Viņa kādu brīdi strīdējās ar vīrieti, kurš sēdēs man blakus (un nevis par to, ka gribētu sēdēt), beigās šī labāk izlēma stāvēt, nevis apsēsties pa vidu.

Šoreiz mani tomēr no troņa izmet konduktors, tā esot viņa vieta. Nudien nezināju. Bet vieta laba. Turpinu sēdēt vienā no trīsvietīgajiem beņķiem un atkal man neviens negrib sēdēt blakus, traki jocīga sajūta.

Pēcpusdienā esam klāt. Šoreiz neko neesmu norezervējusi, iešu lēnām centra virzienā un meklēšu palikšanas iespējas. Kad esmu nonākusi reģionā, kur atrodas viesnīcas, eju iekšā pirmajā un prasu par cenu. Vienvietīgās istabas, kas maksā 600 rūpijas, esot aizņemtas, bet divvietīgs numuriņš maksā 1000 rūpijas. Vieta izskatās glīta, bet šoreiz centīšos atrast ko lētāku. Promejot jau varu dabūt divvietīgo istabu par 800 rūpijām, bet tāpat atsakos – gan jau citur būs lētāk. Tālākie meklējumi izvēršas sekojoši – visas viesnīcas ir pilnas vai arī istabiņas tajā maksā vairāk nekā 1000 rūpijas.

Nolemju uz brīdi mest meklēšanai mieru – esmu atnākusi gandrīz līdz jūrai, apskatu promenādi un tajā stāvošo Gandi pieminekli, iegriežos vietējā tūrisma informācijas centrā. Viņi man iedod bukletu ar viesnīcu sarakstiem pa cenu kategorijām, bet tas diez ko nelīdz.

Pēc aptuveni stundas esmu izbesījusies. Šodien nebiju paredzējusi daudz staigāt, tāpēc kājās uzvilku sandales, kuras nav ļoti ērtas. Attiecīgi kājas ir lupatās, somu lences griežas plecos, vēders līp pie muguras un man nav, kur palikt. Tagad jau visas aptaujātās vietas ir pilnas. Esmu gatava gulēt kauč uz grīdas, bet nav variantu. Kad vienā no sānu ieliņām briesmīga paskata viesnīca piedāvā istabu par 900 rūpijām, nokaulēju (starp citu, ar grūtībām) cenu uz 800 un nolemju palikt. Pirmā vieta bija daudz smukāka un ar wifi, bet precīzi neatceros tās atrašanās vietu un nu jau viss līdz lampiņai.

Nolieku somu, atvelku elpu un eju meklēt vakariņas ar internetu. Šodien brālim dzimšanas diena, tāpēc nets jāatrod obligāti. Parasti internets dzīvo katrā godīgā iestādījumā, bet ne šovakar. Apjautājos visās pieklājīgāka paskata vietās – nav. Vienā mani gandrīz izmet, paziņojot, ka viņi alkoholu netirgo. Meitenei mans “wifi” bija izklausīsies pēc “white wine”.

Īsāk sakot, man sāk rasties sajūta, ka šī nav nav mana diena. Nē, tā nevarētu teikt. Dienas pirmā puse bija pavisam laba, tikai šajā “Čerī” pilsētā man neiet. Beigās nobāzējos picērijā, kurai rādās pieklājīgs wifi signāls un arī puisis pie durvīm atbild apstiprinoši, kad jautāju, vai viņiem esot internets. Toties, kad pasūtu picu, viesmīlis man paziņo, ka viņš nezinot paroli. Forši. Nu tad es šeit neēdīšu. Pēkšņi parole tomēr atrodas.

_dsf3064

Pasūtu picu, kura, pēc viesmīļa teiktā, nav asa. Iekožos pirmajā gabaliņā un gandrīz apraudos. Mums tiešām ir neglābjami atšķirīgs viedoklis par to, kas ir ass ēdiens. Tā kā mans dzeramais ūdens ir beidzies, pirmo reizi sadzeros kārtīgu daudzumu vietējā ūdens. Iepriekšējās dienās iedzēru dažus malciņus, lai puncis sāk pierast. Toties internets viņiem ir labs, sasveicinu brāli, apčubinu soctīklus un eju uz viesnīcu. Man ir aizdomas, ka šodien prātīgākais ir vienkārši iet gulēt.

Īsti nezinu, kāpēc tieši pamostos ap pusnakti – daudzo odu kodumu vai ārpus loga gaudojošā suņa dēļ. Sunim es neko nevaru padarīt (bet gribētos), toties odiem gan piesaku karu. Sagaidu, kad pie galvas atskanēs spindzošā skaņa, tad ieslēdzu telefona lukturīti, saskatu sūcēju un bams! Citreiz jau tā ne pārāk tīrajiem palagiem pievienojas sarkans pleķis, citreiz pagāns ir veiklāks par mani. Sākumā šķita, ka šī būs īslaicīga izklaide, bet finālā mēs karojam līdz pieciem rītā. Kādā brīdī es izslēdzu modinātāju, kas bija uzlikts uz pusseptiņiem, mēģināšu pagulēt, kad uzausīs gaisma un odi noslēpsies.

  1. gada 18. februāris, 101. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 11 eur

Proviants –  9 eur

Transports – 1 eur

Kopā – 21 eur

Bilance: – 408 eur

4 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.