Sarunāju ar viesu nama saimnieci – autobusa biļeti uz Jangonu pirkšu caur viņiem un varēšu pavadīt atlikušo dienas daļu istabiņā. Viņiem izdevīgi, jo vieta tāpat ir pustukša, man izdevīgi, jo varu bez maksas palikt ērtos apstākļos pēc “check out” laika beigām. Visu dienu cīnos ar galvassāpēm un rakstu darbiem. Pret vakara pusi cīņa ir galā – raksti uzcepti un arī galva, visu dienu dzerot ūdeni, ir pārgājusi.
Līdz ar saulrietu ir klāt savācējtransports, kas aizved līdz lielajam autobusam. Iesākumā nopriecājos, ieraugot smalko busu ar platajiem sēdekļiem. Biju rezervējusi lētāko variantu, tāpēc šāds luksus ir pārsteigums. Tomēr ilgi priecāties nesanāk – mana vieta, kopā ar divām amerikāņu meitenēm, ir pēdējā rindā, kuras krēslu atzveltnes nevar nolaist uz aizmuguri. Sēdi nu kā mietu norijis 12 stundas. Bet izvēles nav, tāpēc iekārtojamies, cik vien ērti iespējams, un kā nebūt pārdzīvojam nakti.
Ar gaismiņu iestūrējam Jangonā, man labi pazīstamajā autoostā. Pa ceļam nākas noraidīt neskaitāmus taksistu piedāvājumus, līdz esmu uz ielas, pa kuru uz centru kursē parastie autobusi. Izdodas noķert pareizo numuru un izkāpt pareizā pieturā. Hostelī ieraugu divas meitenes no autobusa, kuras uz šejieni braukušas ar taksi. Viņas ieradušās vien 20 minūtes agrāk, bet samaksājušas 50 reizes vairāk.
Ir patīkami atkal būt Jangonā, kuras ģeogrāfija ir labi pazīstama. Vēl jo patīkamāk ir apsveicināties ar hosteļa saimniekiem. Esmu noilgojusies pēc Nangsanas gatavotā ēdiena, tāpēc pasūtu brokastis, kas man šodien vēl nepienākas. Tik garšīgi!! Bildēs var apskatīt pāris Nangsanas receptes iedvesmai!
Sagaidu, kad tiek uzkoptas istabas, un iztaisnoju piepampušās kājas. Miegs šoreiz pat paniski nenāk, tomēr druku paguļu, lai možāks prāts. Pamodusies dodos atvadu pastaigā pa Jangonu, kas neizprotamā kārtā man tik ļoti patīk. Vienkārši klīstu pa ielām, vēroju cilvēkus un pazīstamās vietas. Brīdi mēģinu saprast, kādu ēdienu gribētos apēst pēdējā šejienes maltītē, līdz izvēlos pavisam jocīgu versiju – suši un salātus. Es ar lielām cerībām raugos uz Indijas virtuvi, kuras ēdieni, ēsti dažādās pasaules malās, man ļoti iet pie dūšas.
Bet, pieliekot punktu Mjanmai. Īsumā – man ļoti patika. Cilvēki, īpašās tradīcijas, atmosfēra, tempļi. Daba citās valstīs, piemēram, kaimiņu Laosā, tomēr vairāk iespaidoja, tāpat arī ēdiens. Es biju morāli gatava situācijai, ka Mjanma būs mazāk attīstīta nekā citas valstis šajā reģionā, tomēr tā nav tiesa. Kaut kādā mērā man pat bija sajūta, ka Mjanma ir attīstītāka nekā Laosa vai Kambodža.
Teju visi negatīvie mīti, ko dzirdēju par Mjanmu pirms ierašanās valstī, izrādījās nepatiesi. Piemēram, tiku brīdināta, ka cilvēki mēdz būt uzbāzīgi, nauda no bankomātiem jāizņem pie katras iespējas, naktsmītnes ir dārgas, ceļi ir sliktas kvalitātes – nepiekrītu. Cilvēki ir laipnākie reģionā, bankomāti ar naudu sastopami uz katra stūra, par nakšņošanu maksāju robežās no 5 līdz 10 USD par nakti, ceļi bija tādi paši kā citur Āzijā. Pārtika, lai arī ne vienmēr latvieša vēderam saprotama, bija pat lētāka nekā citviet, transporta izdevumi – same same. Ieeja vairumā objektu bija bez maksas vai par nelielu naudu, vienīgi iebraucot vēsturiskajā Baganā bija jāšķiras no 17 eiro. It kā sīkums, bet ļoti patīkama lieta Mjanmā ir dzeramā ūdens pieejamība – tas ir atrodamas uz visiem stūriem un bez maksas.
Es lielākoties uzpildīju savu dzeramo pudeli šādās vietās un nekādas vēdera pretenzijas nepiedzīvoju. Manas mīļākās Mjanmas paražas ir tanakas smērēšana uz vaigiem un londžī valkāšana – aizbraucu no šīs valsts ar abām šīm lietām bagāžā.
Ēnas puses. Arī Mjanmā ir diezgan netīrs (diemžēl – kā jau Āzijā), riebīgākā tradīcija ir beteles riekstu košļāšana, kas padara zobus neglīti sarkanus, ielas piespļaudītas, arī smaka šai padarīšanai ir riebīga. Vēl viena īpatnība – dolāru banknotēm, lai tās samainītu, ir jābūt nevainojamā stāvoklī. Nevis labā, bet perfektā – tās nedrīkst būt bijušas pārlocītas uz pusēm vai kā citādi “traumētas”. Mājas, kas atrodas neasfaltētu ielu malās, ir ļoti putekļainas. Kad ievācos savā Baganas viesnīcā, man šķita, ka tā slotu nav redzējusi mēnesi, bet pēc tam sapratu, ka vietu vienkārši nav iespējams uzturēt tīru. Tāpat braucieni ar velo putekļu dēļ nebija tie jaukākie. Varbūt tāpēc, ka paliku lētās vietās, bieži bija šaubas par gultas veļas tīrību, bet tā kaite ir ne tikai Mjanmai. Jā, dažās vietās, piemēram, Mandalejā, ir ļoti neattīstīta publiskā transporta sistēma. Un bieži vien nonācu situācijās, kad vietējie mani sūtīja pie taksistiem, nevis palīdzēja noorientēties, kurš autobuss nepieciešams. Arī lielās ieejas maksu un biļešu cenu atšķirības starp vietējiem un tūristiem manī rada duālas sajūtas. Un ielas suņi – lielākoties draudzīgi, bet naktīs un baros radīja neomulīgu sajūtu. Dienā viņi ir šādi jaukumiņi.
Tūristi joprojām nedrīkst atrasties jebkurā valsts daļā, dzirdēju par gadījumiem, kad ārzemnieki tikuši apcietināti par ceļošanu aizliegtajās zonās. Reģionos, kur notiek militārie konflikti, ir pārvietošanās ierobežojumi, tomēr, ja plānots apmeklēt tūristu iecienītākās vietas, neko no tā visa nejūt, kopumā sajūta ir droša un mierīga.
Īsāk sakot – brauciet uz Mjanmu, krāšņa pieredze garantēta! 🙂
- gada 13. un 14. februāris, 96. un 97. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 7 eur
Transports – 10 eur
Proviants – 8 eur
Kopā – 25 eur
Bilance: – 276 eur
