Dzīvais budisms

Stāsti

Šonakt odi liek mieru un jācīnās vienīgi ar karstumu. Iesākumā atkal nevaru iemigt un jau sāku bažīties, ka priekšā vēl viena bezmiega nakts, bet nākamais, ko apjaušu, ir modinātājs, kas iezvana rītu. Ir tik labi pamosties pēc kārtīgi gulētas nakts!

Brokastīs ir rīsi ar zemesriekstiem un žāvētām zivīm, super salda kafija un ķīmiska kūka. 6:50 esmu pie vienas no mašīnām, ar kurām mūki dodas pēc žēlsirdības dāvanām. Mēs esam četri brīvprātīgie, paši domājam, ka esam pārāk daudz vienai mašīnai, bet koordinators māj, lai paliekam, šodien būšot daudz darba.

Katru dienu braukšana notiek citā virzienā un mēs nezinām, vai šodien ceļi vedīs uz kādu no mazajiem ciematiem vai Jangonu. Kad šķērsojam plato upi, ir skaidrs, ka šodien ir Jangonas diena. Auto apstājas kādā no pilsētas mikrorajoniem (ja tā var to nosaukt) un procesija sākas.

Tās centrālā daļa ir mūki, kas soļo cits aiz cita, turot rokā apaļu ziedojumu trauku. Tā augšpusē ir tāds kā vāciņš – vieta naudai, bet pats trauks paredzēts vārītiem rīsiem. Labajā pusē mūku kolonnai soļo centra darbinieki, kas nes kastes ar nelielām plastmasas kastītēm un spaiņus, kurās tiek salikts ziedotais ēdiens. Kreisajā pusē soļojam mēs, brīvprātīgie. Pirmais soļo Alekss, puisis no Krievijas, turot sudrabotu ziedojumu trauku naudai. Viņam nopakaļus soļojam mēs, trīs meitenes, nesot tukšu maisu nevārītiem rīsiem un somu pārējiem ziedojumiem – iepakotajai pārtikai, augļiem un citiem labumiem.

Ielas malā stāv cilvēki ar ziedojumiem. Vistipiskākais ziedojums ir uz paplātes uzlikta vārītu rīsu bļoda, nelielāka bļodiņa ar citu ēdienu – zupu, mērci, dārzeņiem, kā arī naudas banknote. Mūks sniedz īsu svētību ziedotājam, tad vārītie rīsi nonāk pirmā mūka traukā vai arī cilvēki ieliek pa karotei katra mūka traukā. Kad mūku trauki ir pilni, viņi pārber rīsus plastmasas kastē. Mērce vai zupiņa nonāk kādā no plastmasas kastītēm, bet naudas zīme – ziedojuma traukā. Bet daudzi cilvēki ziedo arī citas lietas – augļus, eļļu, mazgāšanas līdzekļus, tēju, kafiju, kūkas, konservus un daudz ko citu. Ik pa laikam ielas galā mūs sagaida mašīna, ar kuru atbraucām, lai mēs varam iztukšot savas nešļavas.

Grūtākā šī procesa sastāvdaļa ir pārvietošanās basām kājām. Un ielas šeit ir kā jau ielas Āzijā – netīras, dubļainas, akmeņainas. Nav viegli pa tām pārvietoties ar savu svaru, bet, kad katrā rokā jāstiepj kārtīgs nesamais, staigāšana ir pavisam “jautra”. Karstā saule piedod savu grūtuma devu.

Tomēr šī ir brīnišķīga pieredze. Mēs esam tādā kā mūku aizbildniecībā, attiecīgi tā ir pavisam cita sajūta – būt procesā iekšā, nevis tikai vērot to no malas. Daira Brunere bija vēlējusi iepazīt budisma tradīcijas Mjanmā un man šķiet, ka šī ir visīstākā iepazīšana – budisma piedzīvošana. Viss šeit notiekošais ir tīrais brīnums – kā viens mūks, kuram nekas nepieder, var aizraut ar savu ideju un darbošanos tik daudz cilvēkus, ka nepilnu desmit gadu laikā no līdzenas vietas ir radies ciemats ar 3000 cilvēkiem, kas pašpietiekami darbojas katru dienu. Mēs tik bieži skatāmies uz dzīvi ar domu – ja mums būs līdzekļi, mēs varēsim izdarīt to, ko vēlamies. Bet šeit ir dzīvs pierādījums, kā sākot darboties, parādās līdzekļi un iespējas. Es to lielā mērā pati sev stāstu.

Pēc divu stundu līkumošanas pa ielām ziedojumu vākšana ir galā. Kāpjam atpakaļ mašīnā un dodamies atpakaļ uz meditāciju centru. Tagad arī mūki ir zaudējuši savu nopietnību un uzvedas kā cilvēki pēc labi padarīta darba – smejas, joko, daži uzpīpo. Te arī paldies Dairai no atpakaļbrauciena busiņā!

_dsf8787

Atgriezušies paspējam nomazgāt kājas un mirklīti atpūsties, kad jau klāt pusdienas. Šodien jau uzdrīkstos staigāt ar fotoaparātu riņķī, tāpēc varu parādīt, kā kura vieta un process izskatās. Šāda ir mūsu pusdienu ēšanas vieta.

_dsf8795

Pēc pusdienām dodamies uz vienu no plānošanas sapulcēm, pēc kuras noliekos uz īsu diendusu, jo rīta cēliens prasījis krietnu enerģijas devu. Pēcpusdienā esmu pieteikusies citai aktivitātei – vietējo bērnu mācīšanai ciemata skolā. Tā gan ir ļoti improvizēta skola un relatīva mācīšana, drīzāk tāda kā brīvā laika pavadīšana ar vietējiem bērniem, pa burzmu cenšoties viņiem kaut ko iemācīt angļu valodā. Manas ierastās bažas, ka nezināšu, ko iesākt ar bērniem, šoreiz ir liekas. Viņi paši nāk klāt, baksta tevi, sēžas klēpī, lepni rāda sastrādāto. Ir jāuzmana, lai lasāmās grāmatas nepārtaptu krāsojamās grāmatās, lai sīkie nekāptu uz galda un ar šķērēm neizdurtu cits citam aci. Brīžiem iet vaļā tāds ņiguņegs, ka nevar saprast, kuru no kura jāglābj. Tomēr kopumā laiks parit ātri, un drīz vien mēs visi kopā savācam radīto bardaku un dodamies atpakaļ uz ciematu. Atvadoties paprasu vienai vecākai meitenītei, vai drīkstu viņu nobildēt, un drīz vien bildēties grib visu. Un pēc tam, protams, redzēt sevi fotoaparāta ekrānā.

Darbojoties ar bērniem, šodien esmu izlaidusi birmiešu valodas stundu un jogu, bet visu šeit nevar paspēt apmeklēt. Kamēr gaidām vakara sapulci, iedzeram tēju ar manu istabas biedreni Fetimu un viņa mani pārsteidz nesagatavotu, piedāvājot pamēģināt vienu no beteles riekstu paciņām. Atzīšos, ka šāda doma (ka vienreiz vajadzētu pamēģināt) man bija ienākusi prātā, bet tālāk par domāšanu nebiju tikusi. Tagad brīdi pašaubos, tad ielieku lapā ietītos riekstus mutē. Garša ir ļoti īpatnēja, man drusku atgādina šampūnu. Nocīnos minūtes piecas, tomēr pasākums garšo pārāk dīvaini, tāpēc izspļauju visu līdz galam nesakošļājusi. Pēc tam pusstundu nevar dabūt no mutes laukā specifisko garšu. Vienīgi tad, kad vakariņās apēdu kārtīgu rīsu bļodu ar dārzeņiem, tā ir prom. Šādi izskatās vieta, kur mēs parasti ieturam vakariņas vai iedzeram tēju.

_dsf8836

Drīz vien klāt ir sapulces laiks – iepazīšanās ar jauniņajiem, darbu sadale un problēmu apspriešana.

_dsf8849

Pēc tās dodos uz vakara meditāciju. Ņemot vērā rīsu daudzumu vēderā, tā izdodas pat diezgan pieklājīga.

Veselība palēnām nostabilizējas. Iesnas ir izskaņas fāzē un iekaisušais pirksts vairs nav pārāk uztūcis un nestruto. Es gan joprojām cenšos to pa dienu nosaitēt, jo mikrobi skaidra riņķī mutes iepletuši. To, ka ar pirkstu strauji iet uz labo pusi, konstatēju šorīt busiņā ar mūkiem. Sēžu, skatos uz saviem pirkstiem un saprotu, ka kaut kas nav pareizi. No rīta pusmiegā un steigā esmu kārtīgi nodezinficējusi un apsaitējusi citu, pavisam veselu pirkstu.

2017. gada 25. janvāris, 77. diena

Izdevumi:

Proviants – 1 eur

Kopā – 1 eur

Bilance: – 372 eur

2 komentāru

    • Atbilde ir manas domas, nevis fakti, jo nekāds dižais budisma pārzinātājs neesmu, bet pašlaik pētīt internetā nav vaļas. Ja kāds zina precīzi, drīkst labot/papildināt. Manuprāt, tas simbolizē mūku askētisko dzīvesveidu un pazemību, pieņemot žēlsirdības dāvanas. Diezgan daudzas tradīcijas budismā nāk no senām dienām, šī varētu būt viena no tām.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.