Pastaiga putekļos

Tā kā Jangonas centru jūtos gana labi apskatījusi, apvaicājos hosteļa saimniekiem, kur vēl varētu aizbraukt dienas ekskursijā. Viņi man iesaka Hlawga ezeru, kas atrodas aptuveni 30 km attālumā no Jangonas, uz turieni ejot autobuss no pieturas “ap stūri”. Labi, aizbrauks un apskatīs to ezeru!

Pieturu atrodu bez problēmām, bet tur visi paskaidrojumi tikai aplīšu valodā (termins nošpikots no Andžeja kompānijas). Mēģinu pāris šoferiem nosaukt ezeru, bet šie krata galvu – nezinu, vai tas nozīmē, ka viņi nebrauc uz šo galamērķi vai arī nesaprot, ko es no viņiem gribu. Pieeju vēlreiz pie maršrutu aprakstiem un mēģinu pavaicāt padomu kādam jaunietim, kurš arī tikai krata galvu. Beigās sirms kungs necerēti labā angļu valodā pats pajautā, uz kurieni vēlos doties. Nosaucu galamērķi un viņš apgalvo, ka uz turieni kursē veseli trīs autobusi. Tagad mēģinu salīdzināt ķeburus uz plakāta ar ķeburiem uz pienākošajiem autobusiem. Kā sauca to spēli datorā, kur jānovāc vienādi kauliņi no piramīdas – lūk, tieši tāds pats process, tikai dzīvajā. Drīz vien izskatās, ka ir sakritība un kungs, kas turpat vien grozās, apstiprina, ka autobuss man derēs.

Iekārtojos pirmajā solā aiz šofera pie vaļā loga un tveru ceļa skatus. Autobuss stājas pie katra staba un, neskatoties uz to, ka ir svētdiena, tāpat pamanās iekulties korķos. Iesākumā maršruts ved pa ceļu, kas atrodas diezgan tālu no ezera, un es jau sāku prātot, kā līdz tam nokļūt, kad pašās beigās buss tomēr nogriežas un pieved diezgan tuvu mērķim.

Ieraudzījusi kartē žirafes simbolu netālu no vietas, kur atrodos, nolemju apskatīties, ko tas nozīmē. Par mazu un godīgu samaksu (35 kapeikām) nolīgstu motociklu, kas aizved līdz “žirafei”. Tas izrādās zooloģiskais dārzs. Labi, ja jau esmu pie tā vārtiem, jāiet vien iekšā. Parka apskate ilgt nepilnu stundu. Pārējie apmeklētāji ar lielāku interesi skatās uz mani nekā uz dzīvniekiem. Un es viņus diezgan labi saprotu. Šeit dzīvo trīs skumji lāči, divi krokodili un bars putnu. Jā, vēl ir drūma paskata ēka, kurā visi būri ir tukši, vienīgajos aizņemtajos mīt jaguāri un čūska (atsevišķi). Un ēkas vidū esošajā zālienā pārvietojas trusītis. Tas aptuveni arī viss. Jā, vēl šeit ir divas izglītojošas izstādes, kuru pamatā ir draņķīgas kvalitātes fotogrāfijas ar aprakstiem, kā arī daži izbāzeņi. Šis izbāzenis īsumā reprezentē visu zoodārzu.

Vienīgie dzīvnieki, kas šeit jūtas labi, ir pērtiķi. Biju cerējusi piesēst un apēst pusdienās dažus banānus un bulciņas, kas glabājas manā somā, bet šie to vien gaida. Nāksies atrast kādu mierīgāku vietiņu.

Tieku laukā no zoo un esmu gatava beidzot apskatīt ezeru. Neviens no motocikla vadītājiem, kas sapulcējušies pie izejas, angliski nerunā. Arī, kad bakstu kartē un rādu ezeru, neviens neko nesaprot. Beigās no biļešu kases tiek atvesta drukna dāma, kas var iztulkot manu vajadzību vadītajiem. Šeit sanāk krietnāka kaulēšanas, bet beigās sarunāju transportu par 2000 (pusotrs eiro) kjatiem. Brauciena laikā priecājos par šo lēmumu – rajons ir nomaļš, industriāls un garlaicīgs. Ja būtu nolēmusi iet kājām, šī būtu ļoti garlaicīga pastaiga.

Kāpju ārā vietā, kur šoferis mani atved. Pat, ja gribētu nonākt citur, diez vai es spētu to viņam paskaidrot. Bet kopumā šeit izskatās labi, esam atpakaļ cilvēkos. Sekoju plūsmai un nonāku (kāds brīnums) templī. No tempļa beidzot ieraugu ezeru – skaists un zils, kādi jau tie ezeri mēdz būt. Izstaigājusi templi, izkaļu nākamo plānu – paiešos pāris kilometrus pa pastaigu taku gar ezeru, tad nogriezīšos civilizācijas virzienā un aiziešu līdz stacijai, no kuras atgriezīšos Jangonā ar vilcienu.

Pirmos pārsimts metrus taka ir skaista, ved gar ezeru, tieši kā biju iedomājusies. Pēc gabaliņa tā pārtop putekļainā ceļā ar dzelkšņainiem krūmiem abās pusēs, kuros romantiku meklē (un izskatās, ka arī atrod) vietējie pārīši. Kad pārīši beidzas, ceļš top pavisam vientuļš. Reizi desmit minūtēs mani apdzen izbrīnījušies motobraucēji. Šī ir ilustrācija, kā izskatās glīts ceļa posms.

Nudien nesaprotu, kā man allažiņ iegadās nonākt šādās aizraujošās vietās no mīļa prāta. Eju pa pašu svelmi, putekļi cērtas rīklē, pārliecības par to, ka nonākšu civilizācijā, nav. Vienīgais prieka moments visā gājienā ir ūdens krātuve, kur vietējie demonstrē savas lēkāšanas prasmes.

Kādā brīdī ceļš uz kartes izbeidzas, bet dzīvē tas turpinās plats un skaists. Tikai tad, kad tālumā pamanu kādas rūpnīcas torņus, saprotu, ka eju uz to. Kā jau brīvdienā, rūpnīca ir slēgta un smagie nekursē, bet ceļš, visticamāk, nekur citur neved. Griežu atpakaļ un cenšos saprast, kur dzīvē ir ceļš, kas iezīmēts kartē kā uz civilizāciju vedošs. Ceļš izrādās pavisam šaura, augšup vedoša taciņa. Uzrāpjos kalnā un pārsteigta ieraugu tur mašīnu. Šoferis arī izskatās pārsteigts mani ieraudzīt un piedāvājas gabaliņu pavest. Es arī neprotestēju – ir tik labi uz brīdi atgūties auto ar gaisa kondicionieri un nekustināt kājas. Aizkratāmies līdz lielajam ceļam, diemžēl šoferim jābrauc uz otru pusi. Paskatos kartē, ka man teorētiski der arī nākamā stacija un saku, ka es varētu gabaliņu pabraukties līdz tai. Šoferis nez kāpēc uzgriežas un lielā ceļa un apstājas, it kā kaut ko gaidot. Pēc brīža blakus auto nostājas motociklists un sāk runāt pa telefonu. Man pilnīgi nav bail, vien lielā neizpratne – kas notiek. Pagaidu minūtes piecas, nekas nenotiek, tad pasaku, ka iešu tomēr uz pirmo staciju kājām. Kolīdz es izkāpju, šoferis aizbrauc. Ej nu saproti viņu domāšanu.

Iesākumā pa putekļainu šoseju, tad pa milzu dubļiem un beigās cauri nelielam ciematam virzos uz staciju. Netālu no tās sirsnīgs pārītis gados uz moča piedāvā man būt par trešo pasažieri. Nē, nē, tik traki vēl nav, pateicos un atsakos. Stacijā nopērku biļeti, tā maksā tikpat, cik autobuss uz šejieni – 200 kjatus (15 centus) un gaidu vilcienu. Beidzot ir laiks apēst no rīta pirktās bulciņas. Viena no tām ir laba, bet otras pildījums man šķiet aizdomīgs, tāpēc trīs stacijas suņi pārsteigti pamostas no pie purna nokrītoša pīrāga kumosa.

Drīz klāt ir vilciens. Tam ir tikai viena vaina – vagoni velkas vēl lēnāk nekā autobuss. Divās stacijās mēs izslēdzam dzinēju un stāvam, stāvam, stāvam… Ja gribat zināt, kā 30 kilometrus braukt ilgāk nekā divas stundas, piesakieties kursos Mjanmā.

Jangonā iebraucam jau krēslā, apskatu centrālo staciju un sāku soļot hosteļa virzienā. Vilcienā man šķita, ka šodien vairs nesperšu ne soli, bet tagad atvērusies otrā elpa. Pa ceļam atkal apmeklēju aptieku, jo mans pirksts negrib laboties, nopērku vakariņām avokado un jogurtu, ieinvestēju 20 centus jauna naža iegādē. Nobildēju arī pāris bankomātus “Āzijai rullē” :), to šeit galīgi netrūkst.

Hostelī iepazīstos ar Annu no Ukrainas un viņai ir tieši tāda pati iecere tuvākajām dienām kā man. Sarunājam doties kopā. Ja viss būs labi, visticamāk, līdz nākamajai piektdienai nebūšu pie normāla interneta, ja nē – redzamies tepat.

2017. gada 22. janvāris, 74. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 7 eur

Proviants – 3 eur

Transports – 2 eur

Atrakcijas – 4 eur

Citi – 4 eur

Kopā – 20 eur

Bilance: – 427 eur