Valodu barters

Stāsti

Pa tiešo doties no Laosas uz Mjanmu pa zemes ceļiem nav iespējams, tāpēc man ir trīs iespējas. Pirmā – šķērsot robežu lidojot. Otrā – doties atpakaļ uz “brīnišķīgo” Vjenčanu, izgatavot tur Taizemes vīzu, tad caur Taizemi doties tālāk uz Mjanmu ar zemes transportu. Trešā – doties ar laivu vai autobusu pa taisno no Luangprabangas uz Taizemes robežu, tur mēģināt nokārtot “visa on arrival” (VOA). Loģiskākais būtu trešais variants, bet tas iekļauj vislielākos riskus. Iepriekšējā reizē, kārtojot VOA, man tik prasīta gan atpakaļceļa biļete, gan viesnīcas rezervācija, kuras šoreiz man, protams, nav. Attiecīgi pastāv risks, ka uz robežas mani vienkārši pasūta trīs mājas atpakaļ uz Laosu. Cenšos uzzināt sīkāku informāciju par vīzām vietējā tūrisma birojā un imigrācijas dienestā, bet šie neko prātīgu nezina. Atpakaļ uz Vjenčanu galīgi negribas doties. Sarēķinu kopā visus autobusa biļešu un vīzas izdevumus, dzīvošanas un ēšanas izmaksas, pieskaitu klāt negulētās naktis un nervus. Un nopērku lidmašīnas biļeti. Jālido gan caur Bangkoku, bet šādā veidā tiek pazaudēta vien puse dienas nevis puse nedēļas. Brīdī, kad tas izdarīts, prāts nomierinās un ir gatavs atkal pievērsties tagadnes baudīšanai.

Esam nolēmuši nomainīt hosteli, jo esošais man ne visai patīk. Esam astoņi cilvēki pavisam mazā un tumšā istabiņā, gaisa kondicionieris vālē tieši man virs galvas. Arī atpūtas zona nav diez ko mīlīga.

Izvēlamies citu hosteli, kas atrodas tālāk no centra, toties atsauksmes ir labākas. Tam ir arī iemesls – šeit ir jauks dārza stūrītis, kur sēdēt un rakstīt, karstais ūdens pieejams bez maksas visu diennakti – gan dušā, gan lai pagatavotu tēju vai kafiju. Istabiņā ir tikai četras gultas un pats galvenais – šeit ir segas ar īstiem pārvalkiem. 90% gadījumu šajā Āzijas galā hosteļos un arī lētos viesu namos būs pieejams palags, spilvens ar spilvendrānu, bet segas vietā būs pleds bez nekādiem pārklājiem. Attiecīgi, ar to segušies n-tie cilvēki pirms tevis un turpinās to darīt pēc tevis.

Šodienu lielākoties pavadām sadzīves sakārtošanai – es darbojas datorā, bet Martins aizstaigā līdz diviem šejienes viesu namiem, kas piedāvā brīvprātīgā darba iespējas. Vienā no tiem viņš arī vienojas par sadarbību – par gultu un vēdera tiesu sešas stundas dienā jāstrādā bārā vai jādala bukleti. Es arī apsvēru šādu iespēju, bet tas nozīmētu ceļošanas beigas Laosā, kas man pagaidām no visām šajā ceļojumā apmeklētajām valstīm patīk vislabāk.

Pēcpusdienā dodos atpakaļ uz pilsētas centru. Katru dienu no 9 – 11 rītā un 17 – 19 vakarā vietējā valodu centrā notiek brīnišķīgs pasākums. Centrā ierodas ārzemnieki un vietējie cilvēki, lai sarunātos. Vietējiem tas nozīmē iespēju praktizēt angļu valodu, bet ārzemniekiem – iepazīt vietējos cilvēkus.

Kad ierodos centrā, priekšā gaida lērums ārzemnieku un tikai daži vietējie. Iepazīstamies un sākam sarunas nelielās grupiņās. Palēnām sarodas vairāk vietējo un nu jau sarunu biedri ir līdzsvarā. Es esmu vienā grupā kopā ar austrāļu pāri – Polu un Emmu, kā arī trim vietējiem – sešpadsmitgadīgu skolnieku Jenu, pēdējā kursa ekonomikas studenti Memu un aptuveni divdesmit gadus jaunu viesmīli, kura vārdu diemžēl neatceros. Iztaujājam cits citu par ģimenes situāciju, profesijām, vaļaspriekiem, prasmēm un citām tēmām. Ik pa laikam studenti palūdz izskaidrot kādu vārdu vai uzrakstīt to viņu kladēs. Vietējie saka, ka nāk uz šejieni, cik vien bieži iespējams, un tas ir galvenais viņu angļu valodas apguves resurss. Jāteic, ka visi trīs runā diezgan labi, jo īpaši ekonomikas studente. Ieraudzījuši, no kādas grāmatas skolnieks mācās angļu valodu, austrāļi piedāvā viņam nosūtīt pa pastu dažas grāmatas. Rodas problēma, jo jaunietis nezina, kas ir pasts. Kad beidzot nonākam līdz skaidrībai, parādās cita problēma – viņam neesot pasta adreses. Nezinu, vai tā ir tiesa, vai skolnieks vienkārši nezina savu adresi. Finālā austrāļi apsola nosūtīt grāmatas uz šo valodas centru, norādot Jena vārdu.

Vakarā izstāstu Martinam šodienas pieredzi un viņš saka, ka līdzīgas aktivitātes notiek arī Kolumbijā. Vietējos bāros tiek organizētas aktivitātes, kad kolumbieši praktizē angļu valodu ar ārzemniekiem apmaiņā pret spāņu valodas zināšanām – valodu barters.

Šovakar kopā ar Martinu un Betu atkal ejam uz tirgu saēsties veģetāros labumus. Pēc vakariņām pastaigājamies pa pilsētu līdz atrodam mājīgu vietējo kafejnīcu Mekongas krastā, kas tirgo pirmklasīgus mango kokteiļus – īstajā konsistencē, ar kokosriekstu pienu un ledu. Šovakar sarunas ievirzās par tēmu “cilvēki ar īpašām vajadzībām”. Martins gadu strādājis kā brīvprātīgais Anglijā, kopjot puisi, kurš pats nav varējis kustināt ķermeni, vien galvu un nedaudz rokas. Attiecīgi viņa pūrā ir kaudze stāstu – intīmu, sirsnīgu, jautru un skumju. Piemēram, diviem brāļiem no ģimenes nav iedzimtās slimības, attiecīgi viņi ņemot līdzi mazkustīgo brāli uz slēpošanas izbraukumiem – iesēdina speciālā ratiņkrēslā, un tā, pieturot katrs no savas puses, laiž lejā no kalna krietnā ātrumā. Betai bijusi iespēja dzīvot kopā ar vienu no brālēniem, kas var pārvietoties tikai ar speciālu palīgierīci, kas ļāvis paskatīties uz pasauli no cita skatu punkta – cik viegli vai grūti ir pārvietoties pilsētā, iepirkties, iekāpt sabiedriskajā transportā. Es, savukārt, pastāstu par savu nelielo pieredzi saskarsmē ar neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem.

Esmu tajā ceļošanas fāzē, kad sāku skatīties uz ceļabiedriem ar zināmām skumjām, jo šķiršanās brīdis neglābjami tuvojas. Jau no rītdienas, kad Martins sāks strādāt, viss būs citādāk, bet pēc aptuveni nedēļas, kad došos uz Mjanmu, mūsu ceļi šķirsies pavisam. Protams, esam uzaicinājuši cits citu ciemos, bet nekad nevar zināt, vai atkalsatikšanās kādreiz pienāks. Ceļa draudzību spožums un posts.

2017. gada 10. janvāris, 62. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 7 eur

Proviants – 6 eur

Citi – 2 eur

Kopā – 15 eur

Bilance: – 291 eur

Viens komentārs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.