Šodien saule ir debesu augstumos, ieziežamies ar krietnu pretiedeguma krēma slāni un dodamies pārgājienā. Vang Vieng apkaime ir slavena ar lagūnām, alām un ūdenskritumiem, apskatīsim dažus no tiem.
Nolūkojam maps.me aplikācijā pāris tuvējās alas un soļojam to virzienā. Pirmā ala izrādās kaut kāds joks – pavisam neliela iedobe klintī, bet blakus esošo nevaram apskatīt, jo mūsu taku no tās šķir duļķaina ūdens strēle. Izskatās, ka maps.me kartes zīmētāji te bijuši pavisam sausā laikā. Vispār kartē iezīmētie ceļi dzīvē ir vien govju iemītas takas lauka vidū. Tomēr žēloties nav pamata – brienot pa šejienes laukiem var apskatīt apkaimes kalnus un klintis, iespaidīgi skati.
Nolemjam izmēģināt laimi, ejot citā virzienā. Kartē redzam vairākus ezeriņus vienkopus, aiziesim līdz tiem. Kazi, varbūt varēs pat nopeldēties. Atkal krietnu laiku maldāmies pa laukiem, cenšoties atrast pareizās takas. Ir neciešami karsti, tāpēc, pamanījuši tukšu koka nojumi lauka vidū, piesēžam uz brītiņu. Es Martinu moku ar saviem spāņu valodas jautājumiem, vietām pieslēdzam Betu, lai precizētu kādu angļu valodas niansi. Pēc brīža paši smejamies par mūsu situāciju. Sēžam kaut kur Laosas lauku vidū un iztirzājam spāņu un angļu valodas gramatikas nianses.
Atpūtušies turpinām ceļu. Kad sasniedzam vietu, kur kartē iezīmēts ūdens, nevaram vien beigt priecāties par skatu. Tas ir šāds.
Ieraugām norādi uz Bišu alu, kas nav iezīmēta kartē, iesim apskatīt to. Netālu no alas mūs aptur vietējais vīrelis, atņem 10 000 kipus (1, 2 USD) un izsniedz pieres lukturīšus. Tālākais mūsu ziņā.
Pa apšaubāmas kvalitātes bambusa tiltiņu šķērsojam upi un drīz vien stāvam pie alas ieejas. Ieslēdzam lukturīšus un lienam alā. Pēc neilga brītiņa nonākam vietā, kur alas ejas aiziet piecos virzienos. Saku jauniešiem, ka būtu vērtīgi atcerēties, pa kuru ieeju atnācām, jo alās pēc neilga brīža viss izskatās vienāds. Atstājam Martina šalli kā zīmi un ejam izpētīt pārējās ejas. Viena no tām drīz vien atkal izved virszemē, dažas beidzas nekurienē, bet viena tupinās, kļūdama aizvien šaurāka. Kamēr ceļabiedri svārstās, vai doties tālāk, es izlienu caur vienu no šaurajām bezizejām un drīz vien esmu nedaudz lielākā zālē. Mēģinām komunicēt sasaucoties, bet alās tas nav nemaz tik viegli, skaņa pazūd jau pēc dažiem līkumiem. Pēc zāles eja turpinās vēl šaurāka un arī es kļūstu domīga. Izlemt palīdz milzīgs zirneklis, kuram netīšām uzspīdinu lukturīti. Šis sēž uz sienas man pavisam blakus. Labi, labi, lienu atpakaļ.
Tikuši ārā, mirkli atvelkam elpu, tad sekojam norādei “another cave”, kas vedina augšup gar klinti. Nākamā ala jau ir nedaudz lielāka, tomēr arī šeit nav ne miņas no ūdens. Norādē izlasījām, ka alās atrodas ūdens baseins, kurā var nopeldēties, esam sacerējušies šeit atrast veldzi.
Nākamajā alā sadzirdam tekoša ūdens skaņas, izklausās cerīgi. Pēc neilga kāpšanas un līšanas posma nonākam vietā, kur ala izbeidzas. Precīzāk – tā neizbeidzas, bet gan pārvēršas stāvā ejā uz leju, kuras galā vizuļo dzidrs ūdens. Vienā no sāniem ir nedaudz lēzenāka, tomēr tāpat diezgan stāva nokāpšanas iespēja. Viss ir slapjš un slidens un, lai arī cik liels būtu ūdens vilinājums, nolemjam lieki neriskēt.
Pie nākamās alas pat ir uzraksts, ka šeit nu gan iekšā varēs peldēt. Jau sapriecājamies, bet, kad esam pa stāvu, lejup vedošu eju nonākuši līdz vietai, kur var tikt pie ūdens, prieki beidzas. Te pat no elektrības vadiem ir novītas nelielas kāpnītes, lai varētu tik pie ūdens, bet tas ir stāvošs, attiecīgi pārklājies ar dzīvības formu, ar kuru nepavisam negribas iepazīties tuvāk.
Izkāpjam ārā un nospriežam, ka šodienai alu pietiks. Pat mani sportiskie ceļabiedri ir diezgan saguruši, bet es vispār knapi velku kājas. Uzsākam atpakaļ ceļu uz pilsētu. Saule joprojām cepina, manu roku krāsa lēnām sāk pārspēt Martina toni, kurš ir brūns no dabas.
Ap četriem pēcpusdienā ieklūpam pirmajā krogā, kas sola dzērienus un ēdienus. Lai atgūtu enerģiju, pasūtu kārtīgu kariju un ledus kafiju. Par kafiju paldies Dacei Skadiņai un par iedvesmu jauniem ceļojumiem arīdzan!
Kad esam ieturējušies un drusku attapušies, ierodas mūsu austrieši, kas atnākuši uz šejieni apskatīt sikspārņu alu. Sikspārņi savu vakara lidojumu parasti uzsākot laikā no pieciem līdz sešiem. Vērošanas vieta ir pārsimts metrus tālāk, nolemjam pievienoties.
Pulkstenis ir dažas minūtes pirms pieciem, ceram, ka sikspārņi pratīsies un drīz vien dosies ārā no alas. Tomēr šie ir citās domās, neviens lidonis apkaimē nav manāms. Lai nosistu laiku, mēs pļāpājam un jokojam. Apspriežam, ko domā sikspārņi alā, veroties uz cilvēkiem lejā, kā viņi gatavojas izlidojumam – meklē drēbes un stājas ierindā. Iztēlojamies, ka izlidojot viņi sastāsies milzīga sikspārņa formā, tad izveidos citas figūras. “Jā, un beigās sastāsies formā 10 000 kipi”, piebilst Martins, nosaucot šeit populārāko maksu par atrakcijām.
Sāk krēslot, tāpēc sikspārņu parādīšanos piefiksējam vien brīdī, kad mazie, melnie punktiņi parādās uz debesu fona. Vien ciešāk ieskatoties, varam saprast, no kuras alas plūst ārā lidotāju straume. Brīdi pavērojam sikspārņus, tad dodamies atpakaļ, lai nav pa tumsu jābrien caur džungļiem.
Hostelī beidzot var nomazgāt šodienas sviedrus un alu dubļus. Kad atguļos, lai uz brīdi atpūstos, gandrīz aizmiegu. Kā nebūt tomēr saņemos, lai atkal pieceltos un aizietu vakariņās. Pēc tām gan spēju domāt tikai par gulēšanu. Betai vēl ir enerģija vakara pastaigai. Martins brīdi apdomājas, bet tad atzīst, ka nogurums ir stiprāks par pārējām vēlmēm un mēs, novēlējuši Betai jauku vakaru, dodamies atpakaļ uz hosteli.
- gada 8. janvāris, 60. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 5 eur
Proviants – 6 eur
Atrakcijas – 1 eur
Kopā – 12 eur
Bilance: – 292 eur
