Rīta gaismā ūdenskritumi mutuļo vēl priecīgāk. Es uzrāpjos lielākajam no tiem uz muguras un veros krītošajā ūdenī no augšas, Martins izvēlas nokāpt ūdenskritumam pie kājām. Šis skaistulis ir vainojams pie tā, ka šorīt dabūju iet dušā ar auksto taziku. Kad prasīju saimniecei, kur palicis siltais ūdens, ko viņa vakar solīja, saņēmu atbildi, ka “Sorry, waterfall. No water. All village – same same.” Kā tieši ūdenskritums ietekmē ūdens padevi pilsētā, tā arī neizdevās noskaidrot. Galu galā – ne pirmā, ne pēdējā aukstā duša Āzijā.
Kad esam apskatījuši ūdenskritumus rīta gaismā un sasveicinājušies ar ziloņiem, dodamies brokastīs. Mani ceptie rīsi ne ar ko īpaši neizceļas, bet Martina pasūtītās pankūkas ar šokolādi šoreiz izskatās īpaši kārdinoši.
Uzvelkam jakas un esam gatavi jaunai dienai motocikla mugurā. Šonakt bija diezgan vēsi, gulējām ar drēbēm zem biezajām segām, arī tagad nav pārāk karsti. Pēc nepilnas stundas esam klāt ciematā, kur dzīvo Kapteinis Huks. Vietējie zina parādīt ceļu uz viņa māju, jo visi ārzemnieki meklē tieši šo personu.
Kapteinis nemaz nav kapteinis, bet Huks gan esot īstais vārds. Huks vietējā dialektā, kuru Laosā ir ap simtu, nozīmē – akmens. To “kapteini” tūristi esot piedzejojuši klāt, un viņam pielipusi iesauka, arī savu viesu namu nosaucis par Kapteiņa Huka naktsmītni. Viņa vecāki sapnī redzējuši akmeņus, tā gids ticis pie vārda. Šejienes bērniem vārdu dodot šamanis, vadoties pēc sapņa, ko vecāki redzējuši pilnmēness naktī. Ja pilnmēnesī vecāki sapnī neredz neko vai arī sapnis ir nelāgs, bērns paliek bez vārda līdz nākamajam pilnmēnesim. Daži bērni nodzīvojot pat piecus gadus, kamēr tiekot pie vārda.
Kapteinis vada nelielu ekskursiju pa ciematu un apkārtnes laukiem. Tās laikā viņš rāda, kurus augus vietējie izmanto kuram mērķim, demonstrē kā no asas zāles var pagatavot šautriņai līdzīgu ieroci, ar kuru izšaut naidniekam aci. No cita auga tiek izspiesta sula, kurā iemērcot lociņā sasietu smilgu, var pūst nelielus ziepju burbuļus. Šī auga sula derot arī kā pretodu līdzeklis. Tad Huks noķer vienu no sarkanajām skudrām un dod mums apēst. Martins piesakās pirmais un atzīst, ka garša esot laba. Es mazliet baidos no skudruskābes, bet skudru tomēr nogaršoju, tiešām nav slikti. Saspiežot skudru, uz pirkstiem paliek patīkama skābena smarža, ar kuru var ierīvēties, izmantojot to kā dezodorantu.
Huka lielākā kaislība ir kafija, ko viņš arī audzē, tiekam pie nepilnas stundas lekcijas par kafijas šķirnēm, audzēšanas īpatnībām un izmantošanas iespējām. Ja tikko norautu pupiņu pārkniebjot un pusītes sarīvējot, parādās putas, tad šīs kafijas audzēšanā izmantota ķīmija, ja neparādās nekas – tā ir ekoloģiski audzēta. Huks apgalvo, ka šādi pat varot pārbaudīt tomātus un gurķus. Kad kafija izdzerta, biezumus nevajagot mest ārā. Ar tiem var mēslot augus, aizbiedēt žurkas un kukaiņus, izmanot kā smakas savācēju ledusskapī vai vannasistabā, var sajaukt ar medu un lietot ķermeņa skrubēšanai.
Kad esam uzzinājuši plašas ziņas par augiem, Huks pastāsta par cilvēkiem. Šejienieši tradicionāli kūpina resnu bambusa ūdenspīpi, kas pats par sevi nebūtu nekāds īpatnējais fakts, bet tas, ka viņi to sāk darīt trīs, četru gadu vecumā, gan ir visai jokaini. Te viss joprojām notiekot agri. Cilvēki precoties un radot bērnus mazpadsmit gados, daudzsievība esot pavisam normāla. Izklausās, ka tam ir cieša saistība ar izglītības līmeni, jo pat Huka ģimene neticot, ka zeme esot apaļa un riņķo ap Sauli. Toties viņi tic, ka cilvēkam pēc nāves vieta kapsētā pienākas atkarībā no nāves veida. Dabīgā nāvē mirušos rok vienā vietā, negadījumos bojā gājušos, ar nelabajiem gariem, citā, bet sievietes, kas mirušas dzemdībās – vēl citā. Viņas apbedījot stāvus un trīs dienas – pirmajā zemi ieber līdz viduklim, otrajā līdz galvai un trešajā aprok pavisam – lai nākamajā dzīvē šādas ķibeles negadītos. Dzīvie gan sadzīvo cieši – piemēram, bildē redzamajā ēkā, pēc Huka teiktā, dzīvo 69 cilvēki. Kā (un vai) tas ir iespējams – nav ne jausmas!
It kā jau tā ciemats neizceltos ar jocīgām paražām un dzīvesveidu, ekskursijas beigās nonākam centrālajā laukumā, kurā notiek ceremonijas – pamatā, lai saņemtu labu ražu un atvairītu nelaimes. Neatņemama ceremoniju sastāvdaļa ir dzīvnieku upurēšana – tie varot būt gaiļi, cūkas, bifeļi vai citi zvēri. Jebkura upurēšana ir stulbums, bet tas, ka upurēšanas procesa pirmais cēliens esot kucēna nospārdīšana līdz nāvei, man šķiet pilnīgs murgs. Es nezinu, kam jānotiek cilvēku prātos, lai ko tādu darītu un kam jānotiek, lai šādas tradīcijas izbeigtu. Vienīgā cerība uz izglītību.
Saku Martinam, ka tagad man riebjas šis ciemats un gribu ātrāk prom. Viņš ir līdzīgās domās. Kā advokāts Martins ir studējis diezgan daudzas noziedznieku lietas un saka, ka faktiski visās, kur cilvēks pastrādājis kādu vardarbīgu noziegumu, biogrāfijā parādās fakts par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem bērnībā.
Nākamajā pilsētā atrisinām visus praktiskos jautājumus – uzpildām degvielu, paēdam pusdienas un atrodam aptieku. Martins diemžēl atkal jūtas sliktāk, tāpēc atjaunojam paracetamola krājumus. Martins ir domīgs par antibiotiku kursa uzsākšanu un, kad aptiekāre viņam piedāvā amoksiciklīna plāksnīti par vienu dolāru (protams, bez receptes), viņš iesākumā atsakās. Labi, viņa pārdošot par pusdolāru, lai tikai ņemot. Tik grūti pierast, ka cenas šeit ir nosacīts jēdziens pat aptiekā.
Līdz nākamai lielajai pilsētai ir kilometri piecdesmit. Kad tie pieveikti, saule pošas uz rietu, un mēs nolemjam meklēt palikšanas iespēju tepat. Apstaigājam pāris viesu namus, pakaulējamies un tiekam pie istabas par 6 USD. Šeit gan nav moskītu tīkla, toties ir kārtīgs ventilācijas caurums, kas ved uz ārpasauli. Upurējam vienu no spilveniem, lai aizbāztu to un ceram, ka odi liks mieru.
- gada 29. decembris, 50. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 3 eur
Proviants – 7 eur
Transports – 4 eur
Atrakcijas – 3 eur
Kopā – 17 eur
Bilance: – 267 eur
