Autobuss mani aizved uz to pašu tūristu šķirošanas vietu, kur sabiju jau pirms pāris dienām. Tagad tur ir tukšs, pie garajiem galdiem sēž tikai viens vientuļš tūrists. Protams, sākam runāties. Martins ir no Kolumbijas, ceļo pafiw Āziju un šobrīd ir ceļā uz Laosu. Man jau šķita, ka būs jāgaida pēcpusdienas busiņš uz robežu, tomēr drīz vien mūs abus ielādē braucamajā un, kā par brīnumu, pa ceļam nestājamies ne reizi.
Tiekam izlaisti pie Kambodžas – Laosas robežas, tā jāšķērso kājām. Iesākumā iegriežamies Kambodžas robežsardzē, bet tur, lai dabūtu izbraukšanas zīmogu no valsts, mums prasa divus dolārus. Mēs protestējam, jo kur tas dzirdēts, ka jāmaksā, lai tiktu ārā no valsts. Martins prasa, vai viņi ir gatavi iedot kvīti par šo darījumu, uz ko viņi atbild, ka jā, bet tad jāmaksā pieci dolāri. Protams, divi dolāri no vienas puses ir sīkums, no otras – tā ir izspiešana. Kā būtu, ja mēs vienkārši ietu prom bez zīmoga un mēģinātu iekļūt Laosā? Paņemam pases un ejam prom. Laosas pusē mums izsniedz aizpildīšanai vīzas formu un iebraukšanas karti, viss notiek labi, līdz šie pamana, ka mums nav Kambodžas pamešanas zīmoga. Vajagot un viss.
Labi, ejam atpakaļ uz Kambodžu. Pa ceļam domājam, ko darīt. Saku Martinam, ka droši vien jau neizbēgsim no divu dolāru maksas, ko padarīsi. Tomēr, kad ieejam robežsardzes punktā, pamanām durvis ar uzrakstu “Administrācija”. Sākam runāt ar puisi no tās telpas, viņš apgalvo, ka bez zīmoga mums neiztikt. Jā, bet kāpēc mums jāmaksā divi dolāri? Viņš nezinot. Tad man atveras kaut kāda runāšanas čakra. “Klau, tā nav legāli pieņemama prakse prasīt naudu par izbraukšanu no valsts, jūs arī nevarat uzrādīt nekādus dokumentus. Mēs konsultējāmies ar vēstniecību un viņi apgalvoja, ka šāda summa nav jāmaksā. Es esmu žurnāliste un viņš ir, ir… (mēģinu ātrumā kaut ko izdomāt).. fotogrāfs un jums būs problēmas”. Godīgi sakot, neatceros, ko īsti sarunāju, bet noturēju pāris minūšu runu ar entuziasmu un nopietnu sejas izteiksmi. Brīnumainā kārtā tas nostrādā. Mums paņem pases, noskenē tās un iespiež zīmogus bez maksāšanas.
Uh, ejam atpakaļ uz Laosu. Viss notiek labi līdz brīdim, kad vīza ir noformēta, bet, lai saņemtu iebraukšanas zīmogu… jāsamaksā divi dolāri. Atkal mēģinām prasīt pamatojumu, uzrādīt likumu, kur tas noteikts, un tamlīdzīgi. Vienā brīdī man pasprūk vārds “korupcija”. “Korupcija, tu teici, korupcija, mēs varam tevi aizturēt par amatpersonas aizvainošanu”, robežsargs draud. Stīvējamies vēl kādu brīdi, bet šoreiz jūtamies mazliet nedrošāki, jo mūsu pases ir pie viņiem. Beigās izskatās, ka nekas nestrādā, iedodam katrs divus dolārus kopā ar dažiem labiem novēlējumiem latviešu un spāņu valodās. Pēc tam man Martins paskaidro, ka viņiem Kolumbijā esot tradīcija, ka dodot naudu, kuru tu tiešām negribi dot, tu novēli, lai par to viņi nopirktu kaut ko, no kā viņiem caureja piemestos. Atzīstos, ka “pasūtīju” kaut ko stipri līdzīgu.
Izskatās, ka mūsu taisnības cīņa ir maksājusi autobusa nokavēšanu. Tam būtu jāgaida iepretim restorānam, bet tur neviena nav. Palūdzam restorāna saimniekam atļauju uzkavēties viņa iestādē, kamēr gaidām. Sēžam, pļāpājam, smejamies. Aprunājamies par 2016. gadu, par ceļošanu, par dzīvi. It kā jau gaidīšana ir garlaicīga padarīšana, bet mēs neslikti pavadām laiku. Mums pat sāk dzimt folklora. Ieraudzījuši, ka citi mugursomnieki šķērso robežu, izsakām cerību, ka varbūt tiksim pie transporta. “Tur, kur ir mugursomnieki, tur ir cerība”, rezumējam. Lēnām teiciens pāriet uz citiem novērojumiem, pabeidzot teikumu “ tur ir cerība”. Kad esam gaidījuši četras stundas, sākam bažīties, vai šodien vispār būs cits autobuss. Pa šo laiku esam mēģinājuši arī noangažēt citu transportu, bet nesekmīgi. Kāds garāmgājējs sarkanā kreklā pārliecinoši saka, ka buss būšot pēc pusstundas, un mēs nospriežam, ka viņa teiktajā “ir cerība”.
Tiešām, pēc stundas ierodas autobuss, un varam turpināt ceļu kopā ar vēl kaudzīti dusmīgiem tūristiem, kuriem uz robežas paprasīta lielāka nauda par vīzu, nekā vajadzētu no attiecīgās valsts. Tā vai citādāk, esam priecīgi, ka nebūs jāguļ kaut kur restorānā vai krūmos un ka varam izmantot Kambodžā nopirktās biļetes.
Busiņā iepazīstamies ar Sanme, meiteni no Dienvidkorejas, kas arī ceļo viena. Pļāpājot par šo un to, esam nonākuši līdz ostai, kur mūs sasēdina koka laivās un pa tumšo ūdens virsmu aizvizina līdz vienai no šejienes 4000 salām. Nudien nezinu, vai to ir 4000, bet tas ir šīs vietas nosaukums – 4000 salas. Mēs neesam neko iepriekš rezervējuši, tāpēc sākam lēnā garā klīst pa salu un apvaicāties pēc palikšanas iespējām. Ostas tuvumā istabas, jāteic diezgan glaunas, maksā ap 12 dolāriem, kas, izdalot uz trim galviņām, būtu diezgan pieņemams variants, tomēr nolemjam izpētīt situāciju kārtīgi. Rezultātā, pēc kādu desmit vietu aptaujāšanas, atrodam bungalo par 2, 50 USD, mazāk nekā dolārs no galviņas. Istaba, protams, ir diezgan vienkārša, bet nevarētu teikt, ka tā diži atšķirtos no manas iepriekšējās palikšanas vietas. Tajā gan ir tikai viena gulta un, neskatoties uz to, ka tā ir tik plata, ka tajā mierīgi varētu sagulēt trīs ķermeņi, Martins džentelmeniski piekrīt gulēt uz grīdas, viņam ir līdzi tūrisma paklājiņš.
Mums kaimiņos dzīvo pāris no Spānijas, aizejam kopā vakariņās, viņi zina jauku vietējo ēstuvi. Sēžam uz grīdas, dzeram ūdeni un pavadām vienkārši foršu vakaru, visu laiku par kaut ko smejoties. Esmu nospērusi tualetes papīra rulli no blakus galdiņa – mans kakls jūtas daudz labāk, bet tagad iesnas ir uzdevumu augstumos. Tomēr kopumā jūtos labi, smiekli un laba kompānija ārstē, vismaz neļauj domāt par kaitēm.
2016. gada 20. decembris, 41. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 1 eur
Proviants – 5 eur
Transports – 14 eur
Citi – 32 eur
Kopā – 52 eur
Bilance: – 313 eur
