Izlīgums ar Kambodžu

Stāsti

Mostos ar zināmām bažām – cik slikti būs. Vakar nevarēju aizmigt pāris stundas, izklaidējos ar sāpošo kaklu. Tomēr šorīt šķiet, ka sliktākais ir pāri. Kakls joprojām tāds jocīgs, bet galva nesāp un citādi dzīve šķiet tīri nekas. Saaukstēties nevienā brīdī nav patīkami, bet šajā apvidū nāk līdzi bažas, vai simptomi liecina par parastu vīrusu, vai tomēr tas ir sākums kādai no tropu nejaucībām.

Sašķērēju augļus, paķeru mušļa paku un eju ārā brokastot. Viens no apkaimes puisīšiem seko katrai manai kustībai, kopš sāku griezt augļus. Uzberu mušļus uz augļiem, viena auzu pārsla nokrīt garām. Mazais to kautrīgi paņem. Gribi pagaršot, rādu uz paku? Šis pamāj. Labs ir, ieberu krūzītē kādu strēķīti, viņš paņem krūzīti, parāda ar roku meiteņu virzienā un aiziet uzcienāt spēļu biedrenes.

Paēdusi sēžos uz riteņa un laižu skatīties ūdenskritumus. Vienā no Agneses komentāriem paustajam  brīdinājumam ir pamats – apkārt virmo tādi putekļu mākoņi, jo īpaši pēc smagajiem – nav ko elpot. Kad tieku prom no lielā ceļa, kļūst labāk. Ceļa virsma ir līdzīga vakardien redzētajai – grambas un gravas no vienas vietas. Ūdenskritumi nav nez ko satriecoši, bet gana glīti. Esmu viena pati pie tiem, varu mierīgi apskatīt krītošo ūdeni no visām pusēm. Pie otrā ūdenskrituma, zinot, ka mani sagaida atpakaļceļš pret kalnu, paņemu garāku atpūtas pauzi ar turpat iegādātu pomelo. Ceru, ka šis greipfrūta radinieks arī ko labu nodarīs imūnsistēmai. Našķējos krietnu pusstundu, bet tā arī neviens cits objekta apskatītājs neparādās.

Atpakaļceļā stumju riteni pret palielāku kalnu, tā galā trīs skolnieces un mazs piņģerots sveicina mani un prasa “what’s your name?”. To viņi prasa teju vienmēr, bet garāmbraucot nav īsti jēgas atbildēt, bet šoreiz esam tiešā kontaktā, tāpēc pasaku savu vārdu un, protams, pieklājīgi apvaicājos pēc viņējiem. Drosmīgākā no meitenēm, iebaksta sev krūtīs pirktu un lepni nobļaujas: “Hui!”. Vārds ne ar skaņu neatšķiras no populārākā vārda krievu valodā. “Nu, tavu vārdiņu es neaizmirsīšu”, pie sevis nodomāju un vēršos pie pārējiem. Arī tie visi sākas uz “H”, bet ir pieklājīgi, tāpēc jau esmu paspējusi tos aizmirst.

Pa ceļam uz pilsētu uzstumjos kalnā, kura galā atlaidies zeltīts Buda. Visu ceļu esmu viena pati un arī augšā iesākumā šķiet, ka neviena nav, līdz pamanu pie Budas kājām sēžam sīku vīru pelēkās drānās. Mēs sasveicināmies, palokot galvu, bet vairāk nekomunicējam. Vīrs tur rokās rotaļlietu un izskatās skumjš, atstāju viņu ar savām domām. Pati arī uz mirklīti apsēžos blakus Budam un atvados no Kambodžas. Ceru, ka man iznāks laiks un iedvesma uzrakstīt vienu kopēju pārdomu ierakstu, tomēr īsumā varu teikt, ka Kambodžā neiemīlējos. Bet, es nedomāju, ka tajā var vainot tikai Kambodžu. Es arī necentos iemīlēties. Iespējams, vajadzēja. Nezinu. Centīšos skatīties Laosā vērīgāk.

Katrā ziņā no Kambodžas šķiros ar labu, tādu kā izlīguma sajūtu. Man noteikti vajadzēja atbraukt līdz šim nostūrim, par ko sākumā pukojos, lai kaut drusku pieredzētu īsto Kambodžu. Lielākā daļa no pārējām vietām tomēr bija Disnejlenda, tas jāatzīst. Un otra lieta – paša attieksme. Ir tik viegli aizmirst sen zināmo, ka mainot attieksmi, mēs varam mainīt notiekošo vai vismaz savu skatījumu uz to. Neraugoties uz pusšķībo veselību, šodiena notiek tik viegli, jo ļauju tai notikt viegli. Cilvēki pēkšņi ir laipni, visas lietas un vietas uzrodas pašas no sevis. Atrodu pat jogurtu, kuru iepriekš kā ar uguni meklēju.

Pēcpusdienā atdodu zirgu un kājām atgriežos savā palikšanas vietā. Tur nopērku no ielu tirgotāja cukurniedru sulu un zaļo mango ar asajām mērcēm. Cukurniedru sulu biju garšojusi tik sen, ka vairs neatceros, vai man tā garšo. Izrādās – nekāda vaina! Arī zaļajiem mango tās nav, bet viena no mērcēm ir tik šausmīga, ka nesaprotu, kas ir jāsavieno, lai iegūtu tik baisu rezultātu. Bet saimnieka mazais dēlēns mērc tajā mango un ēd smaidīdams. Visa šī iela ir bērnu, suņu, vistu, atkritumu un notikumu pilna. Bērni spēlējas kā vecos labos laikos – skrienot ar pašgatavotu pūķi, jājot uz suņa un kaujoties.

Sagriežu arbūzu, sacienāju visus delverus, norezervēju biļeti uz Laosu un dodos rakstīt. Kolīdz mierīgi atslābstu gultā, pēkšņi atkal kakls sāk izrādāties, arī deguns ir atdzīvojies. Argh, joprojām ceru, ka tā ir īslaicīga saaukstēšanās, kas būs galā pāris dienās. Rīt varēšu visu dienu sēdēt autobusā un šķaudīt. Jācer arī, ka robežas šķērsošana notiks bez aizķeršanās, esmu noilgojusies pēc jaunas valsts.

  1. gada 19. decembris, 40. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 7 eur

Proviants – 6 eur

Transports – 2 eur

Atrakcijas – 1 eur

Citi – 1 eur

Kopā – 17 eur

Bilance: – 281 eur

4 komentāru

  • Būs interesanti palasīt par Laosu, jo tur vēl nav nācies būt. Par Kambodžu… man gribas atgriezties. Lietus sezonā. Vai ķīnieši būtu tik traki, lai būtu tur arī tad? 🙂

  • Vēl radās jautājums, ja salīdzina Chiang Mai Taizemē ar Siem Reap Kambodžā, vai idejiski Tev šīs pilsētas likās līdzīgas (tūristu skaits, atmosfēra u.t.t)? Kura pilsēta no šīm 2 Tev patika labāk?

    Chiang Mai neesmu bijis, bet nākotnē ir ideja tur nobāzēties uz kādu nedēļu un neko īpaši nedarīt, atpūsties no Latvijas ikdienas 🙂

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.