Lai nebūtu pārpratumu ar aģentūrām un viesnīcām, esmu šoreiz sarunājusi, ka tikšu savākta pie aģentūras. Ierodos 6:35, 15 minūtes pirms norunātā laika. 7:15 joprojām neviens nav par mani izrādījis nekādu interesi. Aģentūra, protams, vēl ir ciet. Kolīdz atveras blakus esošā masāžas salona žalūzijas, lūdzu viņiem, lai sakontaktē aģentūras pārstāvi. Kamēr tiek atrasts kāds, kurš runā angliski, ielas malā tomēr piestāj tuktuks un ir gatavs mani savākt. Izskatās aizdomīgi, bet tā kā kamanās jau sēž viena vācu meitene, kas arī tēmē uz to pašu galamērķi, lecu iekšā.
Tiekam aiztransportētas uz kādu viesu namu pilsētas nogalē un gaidīšanas svētki turpinās. Vācietei bija teikts, ka autobuss izbrauks 7:00, mana aģentūra to solīja uz 7:30, bet nu jau ir pāri 8 un mēs joprojām sēžam, kur sēdējušas. Pirms deviņiem beidzot uzpeld šoferis un salādē kaudzīti ārzemnieku sagrabējušā busiņā.
Kad apstājamies, lai šoferis nopirktu ūdeni, viss vēl šķiet ok. Tad viņš sāk uzņemt vietējos, cenzdamies aizpildīt katru tukšo vietu, kuru laimīgā kārtā nav pārāk daudz. It kā ar cilvēkiem nebūtu gada, busa aizmugurē tiek krāmētas dažādas preces. Pēc pāris stundām apturam ceļmalā nekurienes vidū – šoferis mierīgi aiziet pačurāt. Forši, varētu padomāt, ka citiem šāda lieta nav aktuāla. Pēc brīža viena no pasažierēm paziņo, ka lieta ir steidzama, un tiekam apstādināti pie kafejnīcas ar “caurums grīdā” tualeti pagalmā. Kad atsākam braukt, šoferis atkal pietur un nopērk kaut kādus bubļikus. Par šo joku esmu gandrīz vai dusmīgāka nekā par čurāšanu, jo neesmu paguvusi paēst brokastis, bet nu jau tuvojas vieniem.
Vienos tiekam ievesti kādā dīvaina paskata pagalmā, kur izskatās pēc tūristu šķirošanas punkta. Tiekam visi bez komentāriem izkrāmēti no mikriņa, un mūsu šoferis aizbrauc tālēs zilajās. Savā starpā sarunājoties, esam sapratuši, ka šeit sapulcējušies cilvēki ar visdažādākajiem galamērķiem. Mēs ar vācu meiteni noskaidrojam, ka mūsu nākamais buss būs pēc pusstundas un pasūtām ēdienu – tas ir dārgs un ne visai garšīgs, bet nu jau man ir vienalga.
Pēc vairāk nekā stundas klāt ir arī buss, esam pieci ārzemnieki, kas brauks uz Banlung. Prasām mūsu jaunajam šoferim, vai šoreiz brauksim pa taisno. Jā, jā. Un nekādu citu pasažieru? Nūūū, tikai vēl divus paņemsim. Rezultātā viss buss tiek pievākts ar vietējiem, bet aizmugure piekrauta ar milzu kastēm, zem kājām tiek pastumts galds un mūsu mugursomas. Mums jau ir iestājusies histēriska jautrība. “Nesiet vēl! Nesiet cāļus, pīles un cūkas. Un govi! Šeit vēl ir tik daudz vietas”, es saucu un pārējie ir nosmējušies ne pa jokam. Kādā brīdī arī šoferis domā, ka vairāk nekas šeit ietilpt nevar, un mēs varam braukt.
Galā nonākam ap pieciem pēcpusdienā. Aģentūrā, kas man pārdeva biļeti, stāstīja, ka brauciens ilgšot sešas stundas. Mja. Banlunga izskatās nemīlīga, nudien nesaprotu, kas mani te dzinis. Precīzāk, kāpēc citi ļaudis ar diezgan lielu sajūsmu izteicās par šo vietu. Pārējie tūristi izklīst, bet šoferis, padzirdējis, ka taisos kājām iet uz “Bamboo house”, piesakās mani aizvest. Izbraucam no centra, tad nogriežamies kaut kādā takā, kuras galā viņš mani izlaiž.
Ok. Pirmo reizi visa brauciena laikā esmu norezervējusi privātu istabu, gribējās mazliet vienpatības. Izrādās, esmu izvēlējusies istabu vietējā mājā, kur aiz sienas, kuru tēlo pāris deķi, dzīvo pārējā saime, arī pārējās tūristu istabas ir tepat “aiz deķa”. Ūdens sistēma ir taziks ar aukstu ūdeni.
Nolieku somu un eju atpakaļ uz centru, gribu noīrēt velosipēdu, ar ko rīt apskatīt apkaimi. Citās pilsētās to mantu met pakaļ, šeit redzami tikai motorolleri. Kad prasu par velosipēdiem, visi man rāda dažādus virzienus uz priekšu. Klīstu līdz tumsai, bet tā arī nevienu īres vietu neatrodu. Labs ir, nopērku tirgū augļus brokastīm un brienu atpakaļ. Ir tumšs, putekļains, telefonam, kas kalpo par gaismekli, tūlīt beigsies baterija. Un tā mazā taka bija suņiem pilna, kas noteikti būs izgājuši nakts apgaitā.
Atgriežos naktsmītnē diezgan pikta – par dienu kopumā un neizdevušos gājienu uz pilsētu. Bez manis šeit vēl uzturas puisis no Francijas, viņš slavēja šejienes vakariņas, tāpēc esmu tās pasūtījusi tepat. Mājiņā pārdesmit metrus tālāk var nopirkt alu, iegādājos pārīti un apsēžos ārā pie francūža un vietējiem.
Nu paga, kas tieši ir slikti. Tu beidzot atrodies autentiskā vidē, ar vietējiem cilvēkiem. Tas, ka istaba neatbilst tavām ekspektācijām, ir tikai un vienīgi tavu ekspektāciju jautājums. Paliekot šeit, tu tiešā veidā velti naudu vietējai ģimenei, kurai tā ir vajadzīga. Tā, mirklīti padomājusi, secinu, ka nekas nav noticis.
Kolīdz tā nodomāju, dzīve atkal nostājas vietās. Saimnieks paņem ģitāru un uzlaiž pāris vietējos gabalus, viens no vietējiem skatās manī kā iemīlējies, sieva atnes kūpošu rīsu bļodu un dārzeņus. Viss ir labi.
2016. gada 17. decembris, 38. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 7 eur
Proviants – 7 eur
Transports – 15 eur
Kopā – 29 eur
Bilance: – 291 eur
Agnese
Man prieks, ka Tu beigās tā pārdomāji. Es jau domāju…. Tas ir kā homestay – ir vērts izbaudīt vietējo dzīvesstilu. Uzskatu, ka bez tā valsti un kultūru neesi nemaz iepazinis.
Man arī ir gadījies braukt Kambodžā līdzīgā veidā – autobuss tiek piebāzts “pie vienas reizes un virziena” ar visu, ko var.
Banlungam riņķī daudz ūdenskritumu, arī par brīvu (man viņi bija jau apnikuši, tāpēc es vairs neskatījos uz tiem, kas maksu prasa). Ar motorolleru tur var izbraukāt un arī vērts. Bet putekļi baigie – iesaku masku iegādāties. Vēl tur īpašs ezers.
Vēl vari izmēģināt arī džungļu trekingu, ja uzdrošinies (nekā traka jau tur nebija) ar nakšņošanu džungļos. 🙂 tas gan nebija lēts prieks.