Ir jocīgi doties prom no vietas, kurā esi pavadījis salīdzinoši ilgu laiku – pazīstama katra tirgus peļķe un bodīte pa ceļam. Sieviete, no kuras ik dienu iegādājos ūdeni, beigās bez prasīšanas sniedza man ierasto pirkumu. Viena no autobusu stacijām ir pārsimts metru attālumā, no tās par 4,50 USD var aizbraukt uz manu nākamo galamērķi – Battambang.
Ierodos piecpadsmit minūtes pirms busa atiešanas, nopērku biļeti un ieņemu tajā norādīto sēdvietu. Tā ir tieši zem kondicioniera, ka vālē pilnā sparā. Kad prasu biļešu kontrolierei, vai to ierīci nevar izslēgt vai vismaz samazināt jaudu, viņa atbild noliedzoši – šis autobuss ir ar kondicionieri un tur nekas nav maināms. Arī citi pasažieri klepo un puņķojas, bet noteikumi ir noteikumi. Laimīgā kārtā, kad autobuss sāk braukt, gaisa plūsma top nedaudz rāmāka.
Lai arī brauciens ir vien pāris stundu garš, pa vidu ir pietura – ar čurāšanas un ēšanas pauzēm šajā valstī nav problēmu. Ēst patiešām gribas. Ieraugu bagešu tirgotāju ielas malā un par vienu dolāru viņš grauzdētajā maizē savieto gaļu, lokus, marinētus kāpostus un kaut ko līdzīgu sieram. Kombinācija gana dīvaina, bet garšo labi, īpaši tāpēc, ka maize nav baudīta jau vairākas dienas.
Kad iebraucam Battambang, mūsu autobusu apstāj tuktukistu pūlis – kaut ko tik intensīvu sen nebiju piedzīvojusi. Visi ir gatavi par 50 centiem aizvest līdz viesnīcai. Pēc tam saprotu arī kāpēc – viņi cer iedraudzēties ar tevi, lai turpmākajās dienās viņus nolīgtu izbraucieniem pa apkaimi.
Hostelis ir gana jauks – ar kondicionieri, plašu un spēlēm bagātu atpūtas zāli, tualetes papīru un, pats galvenais, silto ūdeni dušā. It kā jau šajā klimatā vēsa duša nav nekas nepatīkams, tomēr tāpat ir tik jauki izbaudīt, kad pār galvu līst ierastās temperatūras ūdens.
Pēc īsas atpūtas pauzes dodos pastaigā pa pilsētu – apskatu pāris tempļus, izstaigāju tirgu, kur milzu kaudzēs uz zemes nīkst banāni, ananasi un citi labumi. Sapērkos augļus un dodos atpakaļ uz hosteli.
Atgriezusies nosēžos foajē rakstīt, kad man blakus atskan “no way!”. Pagriežu galvu – tur stāv Hanna un Hestere, jaunās holandiešu meitenes, ar kurām kopā iekarojām kalnu pie Kompot pilsētas. Lieku rakstu darbus malā un aprunājamies. Tikmēr atnāk arī ziņa no Oļas – viņi vēl esot pilsētā, apmetušies viesnīcā pāris kvartālus no manējās.
Atvados no holandietēm un dodos satikt Oļu un Šauhvu, viņas rīt dosies tālāk uz Bangkoku. Brīdi paklīstam pa pilsētu, tad piesēžam papļāpāt un paēst vakariņas. Meitenes mani pavada līdz hostelim. Ieraudzījušas biljarda galdu, viņas nolemj uzkavēties un uzspēlēt kādu partiju. Drīz mums pievienojas pāris puiši un spēlēšana mijas ar jokiem.
Kādā brīdī Oļa vienkārši pazūd. Nospriežam ar Šauhvu, ka viņa aizgājusi kaut ko nopirkt un turpinām spēlēt. Pēc brīža Oļa atgriežas, bet nojaušam, ka kaut kas nav riktīgi. Domāju, man šeit iemesli nav jāizklāsta, bet meitene saņēmusi galīgi sliktas ziņas. Tik sliktas, ka atlikušo vakara daļu klausāmies Coju un dzeram viskiju.
- gada 13. decembris, 34. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 4 eur
Proviants – 8 eur
Transports – 5 eur
Kopā – 17 eur
Bilance: – 263 eur
