Oļa

“Vai es pareizi esmu uzminējusi akcentu?”, vēršos pie blakus galdiņa sēdošās meitenes. Oļa atplaukst smaidā, atbild krieviski un pārsēžas pie mana galdiņa. Kopā ar savu kafijas paciņu un ūdens termosu – viņa dzer kafiju tieši tādā pašā veidā kā es, vienkārši aplejot malto kafiju ar karstu ūdeni. Baltkrieviete līdz šejienei nonākusi ar stopiem no Minskas. Ķīnā esot gājis grūti, līdz iepazinusies ar Šauhvu, vietējo meiteni, un turpinājušas ceļu kopā. Viņa kā ārzemniece piesaistījusi uzmanību, bet Šauhva tikusi galā ar komunikāciju. Arī Šauhva ir šeit un Džau Uan Dzons (kas sevi dēvē arī par KG, jo ārzemnieki nevar izrunāt viņa vārdu), vēl viens ķīnietis, ar kuru iepazinušies nesen.

Uzēduši brokastis, nospriežam, ka šodien varētu kaut ko pasākt kopā. Es gribu paņemt pauzi no tempļiem, bet jauniešiem biļetes jau beigušās. Noskaidrojam hostelī, kur varētu aizbraukt, nemaksājot “miljonu” – mums iesaka kalnu padsmit kilometrus no pilsētas. Atrodam tuktuku, kas ir par mieru mūs izvizināt par 8 dolāriem, kas nozīmē 2 USD no galviņas – tik patīkami, kad ir ceļabiedri – gan finansiāli, gan no saziņas viedokļa.

Tiekam līdz kalnam, uzrāpjamies pusē, bet tur tomēr prasa biļetes – man vienīgajai ir vēl derīga biļete, bet negribu to iztērēt vienam templim. Safotografējam ainavu no šī esošā skatu punkta un rāpjamies atpakaļ. Mazliet pastaigājam pa pilsētiņu, apskatam vietējos kapus un krematoriju, tad dodamies atpakaļ pie tuktuka. Tā kā esam netālu no ezera, kas slavens ar peldošajiem ciematiem, palūdzam šoferi mūs aizvest līdz tam. Lai nonāktu pašos ciematos, jāmaksā vismaz 15 naudiņas, tāpēc šo atrakciju mēs izlaižam, pastaigājam pa kuģu piestātnes reģionu – turpat arī var redzēt peldošos namiņus un domājam, ka tie neko daudz neatšķiras no tālākajiem brāļiem. Atceļā vēl apstājamies pie rīsu un lotosu laukiem, aizejam nelielā pastaigā pa tiem, tad stūrējam hosteļa virzienā.

Paēdam kopā pusdienas un šķiramies līdz vakaram. Vēl ir salīdzinoši agrs, domāju, ko lai pasāk. Arī šeit uz katra stūra piedāvā masāžas, kāpēc gan lai nepamēģinātu, kāda ir kambodžiešu pieeja. Līdzīgi kā Taizemē, iesākumā tev nomazgā kājas, tad iedod pidžamiņu. Iesākumā masiere loka un spaida kājas tā, ka dažbrīd kliegt gribas, nevarētu teikt, ka diža bauda būtu no šī procesa. Kad viņa tiek līdz rokām, jau kļūst patīkamāk, bet galvas masāža jau ir patiešām jauka. Tomēr kopumā jāatzīst, ka cietumnieču izdarības Taizemē man patika labāk.

Lēnā garā aizstaigāju līdz pilsētas centram, paklīstu pa ielām un nopērku vīnu. Esam sarunājušas ar Oļu šovakar papļāpāt pie vīna glāzes. Atgriežos hostelī, bet jauniešu tur nav. Toties manā istabā ieradies jauns viesis – šveicietis Maurus, ar kuru iepazinos Čangmajas hostelī. Viņš Vjetmanā nopircis moci un tagad pārvietojas ar to.

Nosēžos šķirot bildes un rakstīt, bet neesmu tikusi līdz pirmajai rindkopai, kad parādās Oļa ar draugiem. “Mēs nopirkām vīnu!”, priecīgi paziņo Oļa un smejas, kad saku, ka esmu izdarījusi to pašu. Iepazīstinu viņus ar Maurusu, mums pievienojas vēl viens kadrs no Polijas, un vakars var sākties. Pēc brīža aizsūtam puišus vakariņu medībās, un viņi pārrodas ar kokosriekstu, ananasiem, arbūzu, kūciņām un makaronu trauciņiem – izskatās gandrīz kā svētku vakariņas. Tā nu sēžam un tērzējam, tomēr joki tādi, ka šajā klimatā pārāk ilgi nenosēdēsi – miegs, īpaši pēc dažām vīna glāzēm, nāk virsū kā negudrs. Pārējie vēl paliek pļāpāt, bet es, par spīti tam, ka vēl nav pat desmit, liekos uz auss.

2016. gada 9. decembris, 30. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 2 eur

Proviants – 7 eur

Atrakcijas – 7 eur

Kopā – 16 eur