Ankorvata klusums un mūka pašportrets

Stāsti

Ejot uz Ankorvata pusi pa tumsu, spriežam ar meitenēm, kura būtu labākā saullēkta vērošanas vieta – varbūt jāapiet templim no otras puses, varbūt jākāpj augšā tornī. Kad nonākam pie tempļa, saprotam, ka diskusijas bijušas liekas – lēktu var vērot pie viena vai otra ūdens klaja abpus ceļam, pārējā teritorijā tūristi netiek ielaisti.

Pateicos meitenēm par kopīgo šurpceļu un atvados. Iesākumā mēģinu atrast kādu brīvāku vietiņu ap kreiso dīķi, bet tas ir diezgan bezcerīgi. Pie otrpus ceļa esošā ūdens cilvēku ir mazāk, bet arī skats nav tik “klasisks” – ar tempļa atspīdumu ūdenī. Lēnā garā virzos tempļa virzienā un izdodas netraucēti aiziet līdz nelielam betona žogam. Apsēžos pie tā, lai netraucētu citiem skatu uz templi, un varu turpināt vērot saullēktu svētā vientulībā. Apsardze mani redz, bet izskatās, ka tāds vientuļš kukainis viņus neinteresē.

Brīdī, kad redzu, ka pa centrālo eju sāk laist iekšā tūristus, dodos uz priekšu pa kreiso pusi, lai ieietu templī no kādas sānu ejas. Minūtes desmit Ankorvats ir tikai manējais. Savtīgi izklausās, bet tagad, rīta mierā un klusumā, tam ir pavisam cits cēlums. Lēnītēm arī šajā malā sāk parādīties cilvēki, bet pagaidām mēs sasveicināmies ar smaidu, šķiet, neviens negrib lauzt trauslā klusuma maģiju.

Iekšpagalmā jau ir vairāk ļaužu un attiecīgi trokšņu. Tieši šobrīd ver vaļā augšējo stāvu, kas vakardien bija slēgts. Brīdis stāvo kāpņu, un tad var ieskatīties centrālajā tornī vai vērties uz visām debess pusēm. Kad dodos prom, ir astoņi no rīta, un pretim soļo ķīniešu karognesēji – gidi ar saviem pavadoņu pūļiem. Labi iet pretējā virzienā.

Izeju no tempļa un domāju, kā lai nonāk līdz Bakong reģionam, kur ir citi tempļi. Kamēr es tāda pārdomās iegrimusi klīstu, man piesitās viens tuktukists. Mēģinu šo atšūt, bet beigās pasaku, ka domāju doties uz Bakong. “O, Bakong, very very far, 30 kilometers”, viņš šausminās. GPS saka, ka 15, bet tā neesot taisnība. Labi, viss, vecīt, uz redzēšanos. Lai gan vairākas reizes diezgan skarbā tonī paziņoju, ka viņa pakalpojumi nebūs nepieciešami, šoferis seko man kā atbalss. Esmu ieraudzījusi kartē, ka netālu ir autobusu termināls, gribu pārbaudīt, vai gadījumā no šejienes uz Bakongu nekursē kāds vietējais transports. Šoferis man visu laiku brauc līdzās. Ieeju uz brīdi vietējā kafejnīcā, lai tiktu no viņa vaļā. Apskatos piedāvājumu, bet nekas īsti neuzrunā, tāpēc sagaidījusi, kad tuktukam beigsies pacietība (tas notiek pēc minūtēm desmit), eju pie cilvēkiem, kas izskatās pēc autoostas darbiniekiem. Esmu paspējusi noskaidrot, ka autobusi no šejienes neiet gan, kad klāt ir mans “vecais draugs”. Eju atpakaļ uz tempļa pusi un šis, protams, man seko. Krustojumā viņš man sniedz tālākās norādes par turpmāko maršrutu, kā rezultātā es viņam uzkliedzu, ka, ja viņš vēlreiz parādīsies manā redzeslokā, negalvoju, ka neiemaukšu pa seju. Nedomāju, ka šoferis spēja izsekot manam itāļu temperamenta cienīgā vēstījuma saturam, bet ziņu beidzot uztvēra.

Labi, risināsim lietas prioritārā secībā. Noskatu vietējo ēstuvi, kas cilvēku pilna un pasūtu to pašu, ko pārējie – rīta zupu. Mmmm, tā ir lieliska, šeit pat ir laimi, kas piedod virai tik gardo skābumiņu. Ēdot noskatu gadiņu ar pāris vīriem, kas vieš uzticību. Šie arī pieskata mani un vērš oficiantes uzmanību, kad esmu gatava norēķināties. Samaksāju un eju pēc padoma. Izstāstu, ka vēlos nonākt Bakong, kādas iespējas? Nu, vislētāk tev būtu sarunāt motobraucēju, nevis tuktuku. Piekrītu. “Nāc, es tev palīdzēšu”, saka viens no viņiem perfektā angļu valodā.

Krustojumā viņš uzsvilpj vienam no motociklistiem un, kad viņš ir piebraucis, izstāsta manu vajadzību. Saprotu, ka notiek pārrunas. “Nu, šoferis grib 15 USD, es saku, ka tas ir par dārgu, 10 USD ir maksimums”, mans palīgs paskaidro sarunas būtību, gluži kā lasīdams manas domas. Zinu, ka no hosteļa šis maršruts maksā 15 naudiņas, biju cerējusi atrast par 10. Kaulēšanās izdodas un, vēlreiz nostrostējis šoferi, jaukais cilvēks novēl laimīgu ceļu. “Atceries, tev jāapskata visi trīs tempļi, kas ir tajā reģionā un naudu maksā pašās beigās”, šis vēl gādīgi piebilst. Ah, šādi cilvēki ir zelts un retums. Pateicos par palīdzību un varam braukt.

Kuslā paskata večuks uz moča ir īsta torpēda. Kolīdz tiekam uz lielā ceļa, šis vālē tā, ka šķiet, ka mati atrausies no galvas. Pēc nepilnas pusstundas esam pie pirmā tempļa. Tas nav tik apjomīgs kā centrālie kadri, toties atmosfēra šeit ir daudz mierīgāka. Izstaigāju visu teritoriju un beidzot pat uztaisu vienu foto ar savi. “Muchas gracias”, saka spāņu pārim, kas mani nobildē, un šie atbild “muchas de nadas”.

_dsf4016

Pēdējais no trim tempļiem tiek rekonstruēts un izskatās, ka šeit nebūs pārāk daudz, ko redzēt. Kad esmu izložņājusi stalažās ietērptās drupas, attopos lapenē, kurā sēž mūks un bariņš zēnu. Sasmaidāmies un sasveicināmies. “Where are you from?”, mūks grib zināt. Latvia. “Lat – what?”, viņš nekad nav dzirdējis par tādu valsti, ko arī neslēpj. Sniedzu īsu ieskatu ģeogrāfijā un tad prasu, ar ko viņi šeit nodarbojas. Šeit esot skola un mūks strādājot par vienu no skolotājiem.

Ha! Esmu nejauši nonākusi skolā, kas ir ikurāti viens no uzdevumiem, nācis no manas skolotājas. Kad to saņēmu, nebija ne jausmas, kā atrisināšu – kam prasīt, kā atrast kādu, kas angliski saprot un var man skolu parādīt. Bet te – skola pati atnākusi pie manis. Vaicāju mūkam, vai viņam nebūtu nekas iebilstams, ja apskatīšos skolu. Nē, protams, nāc tik iekšā. Mūks izrāda man mācību klasi, tad šūšanas darbnīcu, datoru klasi un bibliotēku. Viena no grāmatām ir neticami bieza – tā ir khmeru-angļu vārdnīca. Ar to varētu ne vien mušu, bet krokodilu nosist. Atveru uz dullo lappusi grāmatas beigās – tā ir 2000-šā.

Šajā skolā mācās gan zēni, gan meitenes, kopskaitā 275 bērni. Diena esot gara – no astoņiem rītā līdz septiņiem vakarā (vai otrādāk), no 11 – 13 esot pauze. Lielākā daļa resursu – grāmatas un datori – skolā nonākuši par ārvalstnieku saziedoto.

Var jau būt, ka man ceļā gadīsies vēl kāda klasiskāka skola, bet kāpēc gan lai arī šo es neveltītu skolotājai. Pirms saku paldies, neliela atkāpe.

Man kopumā ar skolotājiem ir diezgan labi veicies – ar atsevišķiem izņēmumiem viņi bijuši forši cilvēki un savas jomas patrioti. Skolotāja Valda Vītola man mācīja zīmēšanu, sakarā ar ko prātā palikusi viena epizode. Mums bija uzdevums uzzīmēt Rīgu. Nezinu – vai jau toreiz gribēju būt dikti oriģināla vai arī vienkārši bija slinkums, bet es uzzīmēju jūru un paziņoju, ka tā esot Rīga, tikai ļoti dziļā senatnē. Skolotāja nosmējās un teica, ka varēju jau vismaz kādu torni iezīmēt, kas spraucas no ūdens ārā, bet darbu pieņēma.

Un vēl šāds uzplaiksnījums. Tā kā skolotāja mācīja arī brāļiem, tad kādā reizē viņa atbrauca pie mums ciemos uz Jūrmalu. Devāmies izbraucienā ar velosipēdiem uz jūru. Pie Raiņa priedēm mums bija atpūtas pauze, kurā spriedām, kur tieši Rainis sēdējis. “Un, uz tā zara augšā – tur droši vien sēdēja Aspazija”, skolotāja paziņoja, un mums bija lielie smiekli.

Īsāk sakot, man bija varen forša skolotāja, kas pēc visiem šiem garajiem gadiem nav aizmirsusi zīmēšanā ne pārāk talantīgo skolnieci, un uzsaukusi dienu, kurā jāapmeklē skola. Kad esmu uzrakstījusi uz tāfeles “paldies”, saprotu, ka vajadzētu arī kaut ko uzzīmēt. Prasu mūkam, vai viņš māk zīmēt. Nu, viņam sanākot pašportreti. Tā nu viņš uzzīmē vienu tādu, priecājas un prasa, vai esot līdzīgs. “Kā divas ūdens lāses”, apstiprinu un nobildēju sveicienu ar visu mūku. Liels paldies, Valda!

_dsf4049

Palūgusi šoferītim atceļā braukt drusku prātīgāk, sēžos zirgā un braucam atpakaļ uz Siem Reap. Brīnumainā kārtā pa pilsētu viņš brauc kā jēriņš, palaiž citus un visādi citādi demonstrē labas manieres. Centrā pateicos par vizināšanu un samaksāju nolīgtos dolārus.

Tik jocīga sajūta – vēl nav pat 12, bet tik daudz kas piedzīvots. Lēnā garā klīstu pa pilsētas centru, līdz apsēžos ieturēties. Esmu atkal uzspiedusi “hang-out” podziņu CS aplikācijā un drīz man pievienojas jauns amerikānis Juliāns. Kopā garšīgāk! Paēdam, patērzējam un domājam, vai šodien vēl ko pasākt. Ieejam pāris tūrisma aģentūrās, vienkārši lai noskaidrotu, ko vēl vērts apkaimē redzēt, bet nekas tāds, kas būtu pavisam tuvu pilsētai, nerādās. Tad es saprotu, ka patiesībā vienīgais, ko no sirds vēlos, ir pagulēt. Atvainojos Juliānam un dodos uz savu hosteli. Pačuču diendusu un pavadu vakaru rakstu darbos.

  1. gada 8. decembris, 29. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 2 eur

Proviants – 8 eur

Transports – 12 eur

Atrakcijas – 12 eur

Kopā – 34 eur

Bilance: – 275 eur

4 komentāru

  • Starp citu, tev arī vietējie ļoti piekasīgi skatās uz dolāriem, lai būtu jauni, nesaburzīti utt?

    Vai tu tik ar rieliem dzīvojies (tie iet bez jautājumiem jebkādā nolietojuma pakāpē).

    Es centos no sākuma iztērēt tos dolārus, kas bija viņu skatījumā ne tik labi un daudz kur arī neņēma pretī (tuktukisti bija izņēmums, tie neko nepētīja, ka tik nauda).

    • Man līdz šim tikai vienā gadījumā nepieņēma nolietotu 20 dolāru banknoti, bet citā vietā to pašu paņēma. Es operēju pamatā ar rieliem, bet kādreiz arī dolāriem – kā sanāk.

  • Varu iedomāties, kāda laime bija pabūt vienatnē Ankorvatā no rīta. Pat saullēkta lieta ir burzmā… 😮 Cik smieklīgi bija pēc izlasīšanas uzmest aci skolas bildēm, jo kaut kā automātiski sagaidīju skolēnus ar vecām grāmatām pie antīkajiem akmeņiem romantiskā senlaiku gaisotnē, bet še tev – moderna tāfele un pat datori. 🙂

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.