Divas sekundes erotikas

Stāsti

“Ikviens būs rāmā vasaras dienā noraudzījies ezera, upes vai dīķa dziļumā. Kad viņš kaut mirkli tur būs skatījies, viņu aizgrābs velgā atstaroto lietu skaistums un ilgāki viņš pakavēsies to aplūkošanā nekā tad, kad viņš uz visām šīm parādībām raudzītos virs zemes. Jo ir liela izšķirība starp patiesām un atstarotām lietām.”

Guļu pludmalē un lasu šīs rindas, kas literatūras skolotājiem un latviešu klasikas pazinējiem būs atpazīstamas uzreiz, bet pārējiem atgādinu, ka tieši tā sākas Eduarda Virzas “Straumēni”. Man ir paradums ņemt līdzi ceļā vienu nelielu grāmatu latviešu valodā, lai dažbrīd ir kur acis piesiet un valodas izjūtu pasmelties.

_dsf3366

Iesākumā biju nodomājusi jau šodien laisties tālāk, bet tad pārdomāju – iekšzemē būšu vēl ilgi un dikti, bet kad nākamreiz satikšu jūru – nudien nezinu. Šī paša iemesla dēļ atmetu domu par došanos uz nacionālo parku vai ūdenskritumu – nevarēju nokaulēt transportu lētāk par 15 dolāriem, kas atkal nozīmētu limitu pārsniegšanu, savukārt, jūra ir bez maksas.

Kādu laiku pazvilnējusi un palasījusi, dodos pastaigā. Iepazīstos un patērzēju ar jauku pāri no Kanādas, tad uzskrienu virsū meitenei no Čangmajas hosteļa, pēc tam satieku arī Gošu – sajūta gandrīz kā Rīgā, kur tik daudz pazīstamo.

Ir klāt pusdienlaiks un šodien esmu nolēmusi atrast maltīti par 2,85 eiro – Kārlis Šteinbergs ne pirmo reizi velta savu ierasto pusdienu naudu, lai redzētu, ko par šo pašu summu var dabūt apēst dažādās pasaules malās. Jāteic, ka tūristu ēstuves šeit ir padārgas – minimālā brokastu cena ir 3 USD, normālas vakariņas maksā ap 5 USD. Šoreiz piestāju khmeru ēstuvē pašā pilsētas nomalē – lūk, šādas pusdienas maksā 2,50 USD. Paldies, Kārli!

_dsf3359

Pēc tam atrisinu “saimniecības” lietas – nododu mazgāties drēbes un pasūtu autobusa biļeti uz Siem Reap. Parasti drēbes cenšos mazgāt pati, bet šeit, piejūras klimatā, nekas lāgā nežūst, vien pievelkas ar visuresošo sāļumu. Ar autobusa biļeti arī tīrie joki – hostelī par to prasa 22 USD, nākamajā aģentūrā 18 USD, beigās nopērku citā – par 12 USD.

Šovakar man ir sarunāts “randiņš” ar gandrīz vietējo iemītnieku. Īsi pēc norunātā laika viņš ieplanē restorānā, atvainojas par kavējumu un ielec jūrā, lai attaptos no garās darbadienas. Par gluži vietējo Filu nenosauksi, tomēr, tā kā viņš uzturas Otres jau divus mēnešus, protams, labi pazīst apkaimi un cilvēkus. Fils veicis ceļu no savām mājām Šveicē līdz šejienei ar motociklu. Viņš atzīst, ka nonākot šeit, bijis pārguris no ceļošanas, tāpēc, kad viņam izteikts piedāvājums palikt un pastrādāt par motociklu labotāju, nedomājot piekritis. Alga gan Eiropas kontekstā ir smieklīga – 150 dolāri mēnesī, toties esot nodrošināta dzīvesvieta un viņam esot interesanti apgūt mehāniķa arodu. Pirms tam pavadījis 12 stundas datora ekrāna priekšā, ganot Linuksa pingvīnus.

Fils bija apsolījis mani aizvizināt uz kādu tūristu neskartu vietu, tāpēc par spīti krēslai, sēžamies uz moča un dodamies ceļā. Iesākumā iebraucam Fila darbavietā, motociklu klīnikā, kas vienlaikus ir arī viņa dzīvesvieta. Ieraugu pedantiski sarindotos instrumentus un smejos, ka Āzijā droši vien šādu skatu bieži nevar redzēt. Fils piekrīt, sakot, ka khmeri uz šo kārtību un instrumentu dažādību parasti raugoties platām acīm. Paši visbiežāk labojot močus ar āmuru un skrūvgriezi.

_dsf3378

Fils arī šausminās par dažu motociklu tehnisko stāvokli. “Iedomājies, mums atved moci, kas pa Kambodžas ceļiem brauc jau vairākus gadu desmitus. Atveru motoru, bet tur iekšā dzīvo skudras un vadi izskatās pēc zirnekļu tīkla. Kad sāku pētīt, kur kurš vads aizved (esmu šveicietis, man vajag, lai ir kārtība), konstatēju, ka vairums no tiem vienkārši neved nekur, reāli savienoti ir labi ja pāris no tiem,” Fils stāsta.

Fils paķer pāris lietas no mājām, un turpinām ceļu. Kad no asfalta nonākam uz zemes ceļa, Fils saka, ka gadījumā, ja viņš iesaucas “čūska”, esot jāpaceļ kājas, cik augstu var. “Un tas nav joks”, viņš piebilst. Iepriekšējo reizi viņš uz šī ceļa saticis pamatīgu eksemplāru, un, ja gadījumā neizdošoties no čūskas izvairīties, tad, pārbraucot pāri, rāpulis noteikti centīšoties ieķert stilbos.

Šoreiz gan zvēri liek mūs mierā, un nokļūstam pie jūras bez starpgadījumiem. “Laipni lūdzu, “secret beach””, Fils paziņo, kad iznākam pludmalē. Netālu ir dažas vietējās mājas, bet tūristu ciematiņi spīd kaut kur pavisam tālu. Fils iebrien ūdenī un aicina mani pievienoties. Nu jau ir gana tumšs, un pilsētas gaismu netraucēts, ūdenī vizuļo zilais planktons. Izskatās gana maģiski, bet Fils apgalvo, ka tas esot nekas, dziļāk ūdenī skats esot vēl iespaidīgāks. Labs ir, tumsā medūzas neredz, tāpēc peldēties šķiet pat drošāk nekā dienā. Taisnība – jo dziļāk brien, jo spilgtāk mirdz zilās gaismiņas. Ja stāv mierīgi, viss ir tumšs, bet, kolīdz straujāk pakustina rokas – viss kļūst mirdzoši zils. Plakšķinos pa ūdeni kādu pusstundu – šī ir pirmā pelde, kas patiešām sagādā prieku. Arī drošības sajūta, ka peldi kopā ar kādu, kas vajadzības gadījumā izvilks krastā (cerams), nav mazsvarīga. Planktona mirdzēšanu biju redzējusi jau agrāk, tomēr nekad nebija iznācis peldēties tajā.

Pēc peldes apetīte ir kā vilkiem, tāpēc nākamā pietura ir vietējā kafejnīca, kur, kā apgalvo Fils, varot dabūt garšīgākās ceptās vistiņas apkaimē. Ēdiens tiešām ir labs un par divām porcijām plus trim aliem, kurus iztukšojam kopā ar Fila kolēģi, vietējo mehāniķi, samaksājam 3, 50 USD – lūk, ko nozīmē zināt īstās vietas.

Arī nākamā vieta mani atstāj ar vaļā muti – tā ir “Neverland”, ko būvējuši brīvprātīgie arhitekti. Ja man būtu jāiztēlojas pasaku zeme, tā būtu tieši šāda. Nelielā teritorijā sabūvēti rūķu namiņi ar palmu zaru jumtiem, visur sakārtas laternu virtenes. Uz centrālā bungalo otro stāvu ved zaru tilts, augšstāva griestus rotā krāsainas audumu strēles. Patiešām skaisti!

Izstaigājusi Nekurzemi krustu šķērsu, pievienojos Filam pie bāra letes. Arī šeit ieraugu Stoļičnaja pudeli un palūdzu to uz brīdi bāra meitenei, lai parādītu Filam etiķeti. Kad dodu pudeli atpakaļ, meitene vaicā, vai es gribu dzērienu no tās. Nē, nē, atrunājos, vienkārši tas ir manas valsts ražojums, gribēju pārliecināties. Meitene ir sajūsmā, ka nāku no tās pašas vietas, kur dzēriens, un iedod man flomāsteru, lai varu atstāt uz etiķetes autogrāfu. Kāpēc ne!

“Nu ko, dodamies atpakaļ uz Disnejlendu?”, ierosina Fils. Viņš neiebilstot vienatnē braukt pēc dažiem dzērieniem, tomēr nav gatavs riskēt ar vēl kādu. Atzīstu domu par prātīgu esam, un stūrējam atpakaļ uz manu palikšanas rajonu.

Iepretim manam hostelim šodien ir dzīvā mūzika, vēl ir diezgan agrs, tāpēc piesēžam uz brīdi. Es šeit noteikti nevarēšu atstāstīt pat ne desmito daļu no Fila ceļojuma stāstiem, bet tie ir krāšņi un ļoti smieklīgi. Tā kā diezgan ilgu laiku motobraucējs pavadījis Indijā, tad bieži vien stāstītais ir ar “indiešu akcentu”, kas visu padara vēl smieklīgāku. Arī kaut ko vaicājot, Fils vēršas pie manis ar Indijā raksturīgo uzrunu – “Madam, madam, do you want another beer?”- šūpojot galvu indiešiem raksturīgajā manierē.

Katrā valstī pieredzēts kas īpašs, bet, ja būtu jāizceļ viena, tā būtu Irāna. “Tu vienkārši ej pa ielu, tevi uzrunā vietējais un jau pēc pāris minūtēm tu tiec uzaicināts ciemoties… uz nedēļu! Vienā mājvietā nodzīvoju mēnesi, viņi man ir kā otra ģimene. Kad devos prom, mani pavadīt brauca kādi desmit vietējie, atvadoties visi raudājām kā bērni”, Fils atceras.

Motocikls ļauj nokļūt vietās, kas ir ārpus tūrisma takām. Fils smejas, ka, braucot caur Laosas ziemeļiem, varot redzēt autentisku dažādu cilšu dzīvesveidu. Vecas sievas sēž un auž uz stellēm namdurvju priekšā, jaunas meitenes plānos auduma kreklos mazgājas, un ļoti samulst, kad tiek sveicinātas. “Tās ir divas sekundes erotikas”, Fils smejas. Šo pašu izteicienu viņš lieto, atceroties braucienu metro kādā no islāma valstīm. Sēdējuši ar draugu gandrīz tukšā metro vagonā, kad jauna sieviete uz mirkli noņēmusi galvassegu, sapurinājusi matus, tad atkal tos žigli paslēpusi.

Filu ļoti satrauc masveida tūrisms, kas attīstās Āzijā. Viņš pirmo reizi šai vietā bijis pirms trīspadsmit gadiem, redzot tagadējās izmaiņas, griboties raudāt. Īpaši traki uzvedoties ķīnieši, kas teju pašā jūras krastā bliež betona monstrus, eiropiešiem tomēr esot drusku vairāk izpratnes par vietas attīstību. Arī paši tūristi bieži vien uzvedoties šausmīgi. “Izkāpj no kuģa balti kā nāves, dodas taisnā ceļā dodas uz pludmali, tur sarijas sauju ripas (šī vieta esot kā narkotiku lielveikals, jāzina tikai, kur meklēt) vai izdzer pus pudeli šņabja, tad atplīst pludmalē. Un tā kādu nedēļu. Tad viņi aizbrauc mājās ar čūlām uz ādas un visiem stāsta, ka bijuši Kambodžā”, Fils nospļaujas.

Vēl viena nelaime, ko tūrisms nodara vietējiem, esot izglītības degradācija. Tā kā strādājot tūrismā, var nopelnīt krietni labāk nekā, piemēram, zinātnē vai medicīnā, daudzi izvēloties vieglāko ceļu. “Tā vietā, lai khmeri ietu studēt un pēc tam strādātu par ārstiem vai skolotājiem, viņi apgūst angļu valodu minimālajā līmenī, un strādā par tuktuk šoferiem, bārmeņiem, viesnīcu apkopējiem,” Fils saka. Daudzās valstīs, kur kaut kas noiet greizi ar tūrismu, kā, piemēram, Jordānā, lielākā daļa vietējo paliek bez darba un viņiem nav prasmju un zināšanu, lai pārkvalificētos un strādātu citu darbu.

Es varētu vēl ilgi klausīties Fila stāstos un pārdomās, bet nu jau ir pāri vienpadsmitiem un “dažiem rīt ir arī jāstrādā”. Tāpēc Fils dodas atpakaļ uz darbnīcu, bet es, pārgājusi pāri ielai, lienu savā sēņu kopmītnē un liekos uz auss. Nezinu, kā būs nākamajā palikšanas vietā, bet šajā naktsmītnē katru nakti izguļos kā gliemezis zem sēnes.

2016. gada 5. decembris, 26. diena

Izdevumi:

Nakšņošana – 5 eur

Proviants – 9 eur

Kopā – 14 eur

Bilance: – 240 eur

2 komentāru

  • Cik jauki, ka Tu atkal ceļo! Ir ko garos ziemas vakaros pēc darba palasīties. Tiešām jūtos it kā sēdētu Tavā mugursomas kabatiņā. 🙂

  • Man arī prieks, ka tu atkal esi plašajā pasaulē. Dikti patīk sekot līdzi tavām gaitām un jau kādu brīdi domāju tev jaunu uzdevumu 😉 Drīz būs!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.