Nāves laukos, pilī un stadionā

Stāsti

Iesākumā nesaprotu, no kurienes nāk troksnis. Paveru aizkarus – ārā gāž lietus. Bet nevis gāž, bet gāž, gāž. Tas ir tik stiprs, ka šūpojas lampas uz āra terases, grab apkārtējie jumti un ūdens šaltis, nesoties lejup no debesīm, rada pašas savu skaņu. Ieskatos pulkstenī – ir pieci no rīta. Cik jocīgi, vakar ar Tomu ēdot tieši runājām par lietu un to, kā viņš gribētu, lai pēkšņi sāktos negaiss.

Guļot domāju, cik labi, ka esmu ceturtajā stāvā un augšējā gultā – samirkšana nedraud. Izrādās, manas bažas nav bijušas gluži veltas, jo no rīta uz grīdas esošie apavi un soma ir slapjumā, kas iekļuvis šeit lietus laikā.

Deviņos esmu hosteļa pirmajā stāvā – esam sarunājuši ar Tomu dalīt tuktuka izmaksas līdz pilsētas nomalē esošajiem nāves laukiem.  Tā, protams, nav nekāda priecīgā vizīte, bet neapšaubāmi daļa no valsts vēstures, kuru iepazīstot, mēs izrādām šejieniešiem cieņu.

Mani nebeidz izbrīnīt un skumdināt, cik daudz  šādu piemēru ir pasaulē. Mums brīžiem šķiet, ka Sibīrijas stāsts un viss, kas nodarīts mūsu un kaimiņu nācijām, ir kaut kas unikāls. Diemžēl tā nav. Līdzīgi stāsti ir atrodami daudzviet pasaulē, arī, šeit, Kambodžā.

1975. gadā varu valstī pārņēma sarkanie khmeri ar tās līderi Polu Potu priekšgalā. Viņaprāt, zemnieki bija varoņi, bet visi pārējie cilvēki – nekam nederīgi. Dažās dienās pilsētnieki tika deportēti uz laukiem, lai viņi strādātu kolhozos. Dēļ smagajiem dzīves apstākļiem, pārtikas trūkuma un slimībām daudzi gāja bojā.

Visus, kas neatbilda “tīro zemnieku” standartiem, iznīcināja. Iemesls nebija tālu jāmeklē – tā varēja būt izglītība, svešvalodu zināšanas, piederība reliģijai vai pat brilles. Ar aizbildinājumu, ka tiek pārvesti uz jaunu dzīvesvietu, cilvēki tika sasēdināti kravas automašīnās un aizvesti uz kādu no 300 nāves laukiem, kuros viņus tai pašā vai nākamajā dienā nogalināja. Lodes bijušas dārgas, pamatā tika izmantotas mačetes, cirvji, rungas. Astoņos mēnešos tika nogalināti vairāk nekā 2 miljoni jeb katrs ceturtais valsts iedzīvotājs. Vēl joprojām piemiņas vietas darbinieki katru mēnesi savāc no zemes izskalotos kaulu fragmentus un drēbes.

Atpakaļceļā braucam klusēdami. Laimīgā kārtā ceļš ir garš un, kad esam nonākuši atpakaļ centrā, jūtamies drusku “atgājuši”. Sarunāties ar Tomu nav viegli – viņam ir ļoti īpatnēja izruna, man bieži ir grūtības saprast viņa sacīto. Izskatās, ka tas ir abpusēji, mums vienkārši nav valodas kontakts.

Tā kā brokastis izpalika, piestājam uz pusdienām centrāltirgū. Slinkums kaut ko meklēt un kaulēties, tāpēc aizvedu Tomu uz to pašu nūdeļu stendu, kur ieturējos vakar – lēti un garšīgi. Paēdis Toms atzīst, ka šī ir bijusi viņa līdz šim labākā maltīte Kambodžā.

Pēc pusdienām mirkli piestāju hostelī, lai atvilktu elpu un sagaidītu, kad atvērsies netālu esošā pils – tā pa dienu ietur siestu. Atvairot kādus simts “madam, tuktuk”, nonāku līdz pilij. Ieejas maksa ir 25 000 rieli (6 eur) un brīdi apdomāju, vai doties iekšā, bet beigās tomēr nolemju nežmiegties. Pils komplekss ir diezgan glīts, vienīgi atkal jātiek galā ar tūristu pūļiem.

Pēc tam aizkāpju līdz Neatkarības piemineklim, no kura paņemu tuktuku līdz Krievu tirgum. Tajā gan jūtos vīlusies – biju cerējusi uz atšķirīgu rūpniecības, bet jo īpaši pārtikas preču sortimentu, tomēr no Krievijas tur bija tieši tik daudz, cik nosaukums.

Šovakar esmu sarunājusi vakariņas pie Nelsona, Pnompeņā dzīvojoša nigēriešu futbolista. Vakar vakarā joka pēc nolēmu izmēģināt “hang out” iespēju Couchsurfing aplikācijā. Kompānijā pieteicās trīs interesenti, bet pēc tam uz ziņām nereaģēja. Nospļāvos un gāju gulēt. Nelsons atbildēja brīdī, kad jau biju uzrāpusies savā otrajā stāvā un nekur vairs netaisījos doties. Varbūt rītvakar, viņš teica. Varbūt rītvakar, es atbildēju. Kad dienas vidū šis piedāvāja vakariņas pie sevis, sākumā uztvēru to ar zināmām aizdomām, bet, izlasot pozitīvo atsauksmju kalnu, piekritu.

Nopērku tirgū augļus cienastam un soļoju uz Nelsona dzīvesvietas pusi. Viņa dzīvoklis ir diezgan glauns, būtu ātrāk sakontaktējuši, varētu palikt šeit – privātā istabā nevis desmitvietīgās kojās. Nelsons piedāvā palikt arī šonakt, bet ko nu vairs – mana lielā soma ir hostelī un rīt agri jau dodos tālāk.

Aprunājamies par dažādām ēdienu iespējām un kā vienu Nelsons piedāvā pasūtīt afrikāņu ēdienu. Saku, ka tā būs patīkama pārmaiņa Āzijas virtuvei. Kamēr ēdiens brauc, stāstu Nelsonam, ko esmu pilsētā redzējusi un atzīstos, ka vienīgais, kas laikam paliks neapskatīts no mana “to see” saraksta, ir šejienes stadions, kur vakaros vietējie vingro dejas solī.

Ā, stadions. Tas taču ir tepat blakus – braucam! Tā kā Nelsons bieži spēlē šajā stadionā, viņš tikai piemiedz ar aci apsargam un varam ar auto iebraukt gandrīz skrejceļa vidū. Stadions tiešām ir dzīvības pilns – ik pēc posma pulciņš ļaužu sinhroni vingro kādas melodijas pavadībā. Blakus stadionam veikli kā mērkaķēni puiši lec pa vertikāliem stabiem – trenējas visādiem trikiem.

Visu kārtīgi apskatījuši dodamies atpakaļ paēst. Tas, ka neesmu nobildējusi vakariņas, nozīmē tikai to, ka biju traki izbadējusies un tās bija garšīgas. Iesākumā ar pirkstiem nolauž tādu kā mīklu, kas gatavota no rīsu miltiem, izveido nelielu plācenīti un ar to pagrābj gabaliņu masas – liellopa sautējumu ar sablenderētām ķirbju (vai kaut kā tamlīdzīga) sēklu kodoliņiem.

Paēduši drusku papļāpājam pa dzīvi. Tad Nelsons saka, ka esot jau šeit vienreiz saticis meiteni no Latvijas un kā pierādījumu rāda man bildi ar… Artu. Meiteni, ar kuru esmu pazīstama vairāk nekā desmit gadus, piecus no tiem pavadot ciešā profesionālā sadarbībā. Pasaule, pasaulīt. Protams, uzreiz uztaisām selfiju un aizsūtām Artai. Viņa arī priecīga par šādu jaušību un sūta sveicienus! Palūdzu Nelsonam arī mazu video paraugdemonstrējumu futbolā, te būs.

Lai arī līdz hostelim ir vairāk nekā trīs kilometri, nolemju iet kājām. Čāpoju pa transporta un tumsas pilnajām ielām un atkal jau nospriežu, ka tomēr nav te tik traki. Bet jūtos arī galveno apskatījusi un gatava doties tālāk. Tātad – ar Elenas svētību esmu atradusi fermu Kambodžas dienvidrietumos un sarunājusi, ka varēšu strādāt tajā kā brīvprātīgā. Nezinu, kā tur būs ar internetu, tāpēc nebrīnieties, ja pazūdu uz brīdi.

Lai Jums silti, gaiši un priecīgi!

  1. gada 27. novembris, 18. diena

Izdevumi:

Nakšņošana – 2 eur

Proviants – 5 eur

Transports – 9 eur

Atrakcijas – 11 eur

Citi – 9 eur

Kopā – 36 eur

Bilance: – 244 eur

3 komentāru

  • Man tik tā liekas, vai viņiem tiešām traki dārga ieeja kultūras un tūrisma objektos? Vai ir iespēja ārzemnieku cenas nokaulet? Un- vai par bērniem arī jamaksa? Plānoju savu tripu nākamgad, dikti priecātos par info.

  • Bērniem parasti ieeja ir bez maksas. Nu, lielajiem tas ir relatīvi dārgi – lētāk nekā Eiropā vai ASV, bet šejienes apstākļiem pārāk lēti nav – Nacionalālais muzejs – 10 USD, pils – 6 USD, nāves lauki – 6 USD – aptuveni tā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.