No Taizemes uz Kambodžu

Stāsti

Hostelis piedāvā taksi uz lidostu par 200 batiem, vakar šo cenu “verificēju” ar neatkarīgu taksometra šoferi. Bet, tā kā tā ir sākuma cena, droši vien nokaulēt var vismaz batus 50. Aizeju līdz netālajai autoostai un uzsāku sarunas ar transporta līdzekļa vadītājiem. Kad apvaicājos taksistam, vai viņš ir ar mieru braukt pēc skatītāja, pēkšņi izrādās, ka šo var pasūtīt tikai zvanot uz tālruņa numuru. Labi, cik  grib tuktuka šoferis? 150. Nav slikti. Nu, pa 100 braukšu. Labi, 120. Nē, 100. Nē, 120. Var jau būt, ka varētu atrast arī par 100 batiem, bet parakstos uz 120 (ap 3 eiro). Esam vienojušies un dodos savā pēdējā tuktuka izbraucienā Taizemē.  Šoferis man tāds žipčiks gadījies – te piestāj pa ceļam veikalā, te skatās telefonā, pusceļu sarunājas ar kādu, paralēli lavierējot pa satiksmes džungļiem.

Čangrajas lidosta ir pavisam neliela, tieku pie vārtiem savlaicīgi. Nu ir laiks brokastīm un pārdomām. Noloku vakar nopirkto avokado un sauso zupiņu (te pieejami karstā ūdens automāti), kuru biju iegādājusies nenoskārstai vajadzībai. Tāda negadījās, bet toveris aizņēma pārāk daudz vietas somā (kas nez kāpēc, ceļojot top tikai pilnāka), tad nu bija īstais brīdis šo likvidēt.

Divas nedēļas Taizemē paskrējušas nemanot. Iesākumā bija doma, ka pagūšu apskatīt gan ziemeļus, gan dienvidus, bet tad sanāktu baigā skriešana. Bet man ļoti nepatīk ceļot steigā, tāpēc nolēmu, ka labāk kārtīgi apskatīšu vienu valsts galu, nekā skraidīšu turpu šurpu. Kambodžā man jau būs vairāk laika, jo turienes e-vīza ir uz mēnesi. Redzēs, ko es izdomāšu ar Laosu un Mjanmu, varbūt uz kādu no tām nokārtošu vīzu ilgākam laikam.

Kopumā Taizeme man visvairāk paliks prātā ar cilvēku laipnību. Izņemot dažus gadījumus (kā vakar ar busiņa šoferi), taizemieši ir laipni, smaidīgi un izpalīdzīgi. Ņemot vērā kādā apjomā notiek tūrisms un kā daži labi tūristi izturas, teiktu, ka vietējie ir arī diezgan pacietīgi un iecietīgi.

Otra lieta noteikti ir šejienes pārtika, kas izslavēta tuvu un tālu. Pāris nelāgi izņēmumi šajā laikā gadījās, tomēr lielākoties maltītes garšoja pasakaini. Šķiet, esmu mazliet arī uztrenējusi garšas kārpiņas asiem ēdieniem.

Un, protams, arī daba – džungārijs, ūdenskritumi, ceļi. Kas zina, var jau būt, ka mans Āzijas maršruts vēlreiz ievedīs Taizemē, jo gribētos jau tajos dienvidos pabūt arīdzan.

Kas attiecas uz finansēm, esmu uzvedusies diezgan neapdomīgi. Protams, zināma daļa mīnusu ir uz telefona bēdas rēķina, ka arī šodienas lidojums un Kambodžas vīza (katrs joks ap 40 eur) iecirtusi mīnusu, tomēr šajās divās nedēļās noteikti varēju uzvesties taupīgāk. Bet savā ziņā uztveru Taizemi kā iesildīšanos Āzijai. Sākot no Kambodžas uzvedīšos prātīgāk, tā esmu ar sevi sarunājusi. Lielākos mīnusus plānoju dzēst kādu nedēļu strādājot par brīvprātīgo, vēl tikai nezinu, kur.

Bangkokā nosēžamies nedaudz vēlāk nekā paredzēts, kas nozīmē, ka man jāiespringst, lai paspētu uz nākamo lidojumu. It kā lidosta tā pati, tomēr jānomaina termināls, jāiziet drošības kontrole, jāaizpilda “ departure card” – visādi nieki, kas prasa laiku. Kad visi “darbi” padarīti, esmu pie vārtiem minūtes desmit pirms iekāpšanas laika. Uh, jūtos nopelnījusi lielo ledus latti no Žanetes Villerušas! ขอขอบคุณ!

_dsf2554

Pie iekāpšanas kartes pārbaudes stjuarte aizdomīgi ilgi pēta manu pasi, līdz apjautājas kolēģei, vai man gadījumā nevajagot vīzu. Kaut kāda nejauka “deja vu” sajūta piemeklē. Izvelku savu izdrukāto e-vīzu un saka, ka “u menja vsje dokumenti porjadke”. Ar viegli neticīgu sejas izteiksmi viņa man atdod izdruku un ļauj iekāpt. Hmm, ja es būtu plānojusi kārtot “visa on arrival”, ko tad meitene sacītu?

Arī šis lidojums ir pavisam īss, vēlā pēcpusdienā nolaižamies Kambodžas galvaspilsētā Pnompeņā. Šejieniešiem visi mani papīri patīk, esmu tikusi ārā no lidostas minūtēs desmit. Tur man uzbrūk taksistu un tuktukistu bars. “Nē, paldies, nē, paldies, es braukšu ar autobusu”, atvairu piedāvājumus. “There is no bus” , viņi man mēģina iestāstīt. Nu, to mēs vēl redzēsim. “Mem, mem, what do you want?”, viens sauc man pakaļ. “Aiziet uz tualeti”, es atbildu nemelojot un pazūdu WC mājiņā.

Pajautāju garāmgājējiem, kur ir autobusa pietura. Tā atrodas vien piecdesmit metrus no lidostas izejas pa kreisi. Tuktuk vadoņi nav vēl zaudējuši cerību un seko man uz pieturu. “Bus very long – 1 hour, 2 hour, tuktuk – better”, viņi mēģina pārliecināt. Mani “izglābj” sieviņa gados, kura māj, lai nāku un sēžos viņai blakus uz soliņa. Beidzot miers. Lai arī sieviete nerunā ne vārda angliski, viņa izvelk no kabatas banknotes, parādot, cik maksā biļete – 1500 rielus (0,35 eur), tad paceļ trīs pirkstus, norādot, ka man vajadzīgs autobuss numur 3. Ideāli!

Autobuss drīz ir klāt, tas pat ir ar kondicionieri. Brauc gan tas tiešām kā gliemezis, ceru, ka tas ir sastrēguma stundas efekts, nevis Pnompeņas ikdiena. Es gan par to īpaši neskumstu, varu lēnītēm nopētīt šejienes dzīvi. Pilsēta izskatās netīrāka un nabadzīgāka, satiksme ir daudz biezāka un juceklīgāka nekā Taizemē, bet vismaz rit ierastajā virzienā. Mopēdisti brauc ar ķiverēm, no desmit ļaužiem deviņiem ir smadzenes, ko sargāt. Vairums šejienieši man izskatās mazāki un īsāki nekā taizemieši, arī vaibsti atšķiras. Cenas daudzviet norādītas ASV dolāros, izskatās, ka var norēķināties divās valūtās.

Autobuss mani pieved nepilna kilometra attālumā no hosteļa (lai slavēta navigācija) un pēc nelielas pastaigas esmu pie tā. Lai dabūtu vīzu, norezervēju kaut kādu uz ātru roku atrastu lēto variantu par mazāk nekā diviem eirikiem par nakti. Nu, hostelis kā hostelis, redzēs, kā būs gulēt bez kondicioniera, šeit atkal ir krietni karstāks nekā Taizemes ziemeļos.

Nometu somu un izeju īsā vakara apgaitā. Primārais mērķis – paēst vakariņas. Pāris kvartālu attālumā ir neliels tirģelis, pasūtu rīvētā ingverā sautētu vistu ar rīsiem, cena – ierastais eiro. Pagaidām cenšos pierast pie šejienes cenām – 1 eiro ir 4300 rieli. Nepatīk man tās daudzās nulles, bet ko padarīsi.

Ieturējusies atgriežos hostelī un ķeros pie rakstu darbiem. Uzzinājis, ka blogoju, austrālis no blakus galdiņa aktīvi sāk komunicēt, bet šoreiz esmu rezervēta. Tiešām gribu rakstīt un ieturēt askētisku dzīves pieeju. Bet šādi “jaunie draugi” parasti sākas ar vienu alu un turpinās ar nākamo, kas noved pie vēliem rītiem, izdevumiem un rakstu parādiem. Bet man paralēli blogam atkal rindā gaida viens darbiņš dzimtenes ārēm. Miera nebūs, kamēr to nepiebeigšu.

  1. gada 25. novembris, 16. diena

Izdevumi:

Nakšņošana – 2 eur

Proviants – 4 eur

Transports –  42 eur

Citi – 38 eur

Kopā – 86 eur

Bilance: – 237 eur

7 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.