No rīta saskrienamies ar Elenu uz atvadu brokastīm. Viņa no rīta bijusi eko-šmeko tirdziņā un atnesusi līdzi kaut kādus indīga paskata veģetārus pelmeņus, kas garšo tīri ciešami. Jāatzīst, ka man šitas “no rīta rīsi, pusdienās rīsi un vakariņās nūdeles” ir jau drusku apnicis, tāpēc pārmaiņas pēc pasūtu brokastīs burgeri un augļus ar jogurtu. Garšo reāli labi!
Biju apņēmusies pēc brokastīm doties uz autobusa staciju, lai brauktu uz Pai, tomēr tā ir diezgan tālu no centra un, paņemot braucamo līdz turienei, neko daudz uz biļeti neietaupīšu, tāpēc sarunāju, ka busiņš mani savāks Elenas viesnīcā, bet man būs mierpilns laiks parakstīt. Bloga ieraksti vēl būtu nekas, bet esmu apsolījusi aizvakar pabeigt vienu interviju, kuru iesāku jau Latvijā – tagad ir pēdējais brīdis. Tīrās šausmas, cik daudz laika var aizņemt pusotras stundas sarunas atšifrēšana un uzfrišināšana.
Pēc diviem klāt ir busiņš un esmu gatava doties. Atvadāmies un izsakām cerību tuvējos mēnešos saskrieties vēl kādu reizi. Ceļš uz Pai ir trīs ar pusi stundas garš – iznāk laiks gan vēl parakstīt, gan apkaimi pavērot, gan drusku pasnaust.
Līdz ar krēslu esam klāt Pai pilsētā. Mūs izlaiž pie kāda motorolleru īres punkta, kur uzreiz izsniedz kartes – labs serviss. Man nez kāpēc aplikācijā neizdodas atrast ne palikšanas vietas adresi, ne nosaukumu, arī vietējās meitenes par tādu vietu nav dzirdējušas. Sāku jau domāt, vai netīšām neesmu norezervējusi viesnīcu citā pilsētā, bet, pieslēgusies internetam, konstatēju, ka viss ir pareizi, vien tā neatrodas centrā. Ielieku aplikācijā blakus viesnīcas adresi un jau esmu gatava sākt čāpot, kad īres darbiniece izbrīnīti vaicā, vai tad viesnīcas darbinieki man nevarot atsūtīt pretī transportu. Es jau nesaku, ka esmu šajā viesnīcā norezervējusi 4 eiro gultu kopējā telpā, diez vai kāds par šādu varenu naudu brauks pretim. Bet, nepamēģināsi – neuzzināsi!
Izpalīdzīgā meitene sazvana manu naktsmītni un saka, ka jā – būšot klāt. Oho! Aši aizskrienu pēc vakara nūdelēm, lai izsalkums nebūtu motivācija pa tumsu doties uz atpakaļ uz centru. Neesmu paspējusi pat pāris kumosus apēst, kad pavisam glīts jaunietis skaidrā angļu valodā prasa, vai es esot Enina. Ir tāda lieta. Tas izrādās mans savācējs ar motorolleri. Viņš pat ir ar mieru pagaidīt, kamēr paēdu, bet saku, ka to paspēšu arī vēlāk, braucam uz viesnīcu.
Pa ceļam uzzinu, ka Džonass ir viens no viesnīcas īpašniekiem. Pirms diviem gadiem, ceļodams riņķī, nonācis šajā vietā, sapazinies ar vietējiem cilvēkiem un viss tā iepaticies, ka nolēmis palikt un izveidot biznesu. Ceļš tiešām nav īss, bet, nonākot galā mūs sagaida klusa, zaļa oāze, kurā varēs labi izgulēties. Uz to ceru arī tāpēc, ka no 14 koptelpas gultām aizņemtas vien trīs.
Paēdu vakariņas un turpinu rakstīšanu. Šovakar tiešām nekur neiešu, jātiek galā ar darbiem, lai var turpināt ceļojumu ar tīru sirdsapziņu. Nure, tā nemanot ir pienākuši pusvienpadsmit, laiks miegam. Rīt jauna diena, jauna nedēļa – lai mums laba tā!
- gada 20. novembris, 11. diena
Izdevumi:
Nakšņošana – 4 eur
Proviants – 5 eur
Transports – 5 eur
Kopā – 14 eur
Bilance: – 163 eur
Āzija rullē !
Klau, Zane.
Man tāds jautājums par Bangkoku un Chian Mai un vispār Taizemi kopumā – vai pie tās pašreizējās temperatūras kas tur ir (cik saprotu 30grādi un vairāk) un mitruma daudzuma (laikam jau reāls saunas efekts visu diennakti), nav problēmas ar fototehniku? Vai nav tā ka iznesot no telpām ārā fotoaprātu, objektīvs momentā noraso? Tagad štukoju, vai ņemt līdzi ceļojumā uz Taizemi samērā padārgu fotoaparātu (ne tik krutu kā tev, bet nu tomēr daudz labāku par parastu “ziepju trauku”) vai tomēr iztikt tikai ar to, kas ir telefonā?
Vai Tev Taizemē ir bijusi kaut reize, ka aizraso objekts? (neskaitot kaut kur pie ūdenskritumiem).
Zane Eniņa
Jā, ir karsts, Čangmajā bija tuvu pie 40, bet objektīvs vēl ne reizi nav pamanījies aizrasot (neskaitot ūdenskritumu). Domāju, ka var ņemt kruto tehniku.