Rīts jau atkal ir maģiski pārvērtis apkārtni, un šī vairs galīgi neizskatās pēc draņķīgākās palikšanas vietas Brasovā. Terase ir liela un saulaina, skatam paveras apkārtējo māju kārniņu jumti, kas šajā valstī ir populārākais jumta seguma materiāls (novērojums, kas nav balstīts datos) un tieši acu priekšā rēgojas uzraksts “Brasov”, kas uzstellēts vienā no pilsētas kalnu nogāzēm.
Biju nolēmusi šajā īsajā izbraucienā ar nekādām “finansu mahinācijām” nenodarboties, nedēļa ar asti ir tāds mirkļa izrāviens. Tomēr Anita ir izdomājusi citādāk un vēlējusi tikt pie kārtīgām brokastīm un kafijas. Uztaisu kārtīgu #nofilter kafiju, pagatavoju #nofilter sviestmaizes un sūtu #nofilter paldies Anita par dienu.
Sametu mantas mašīnā un kājām dodos centra virzienā. Tas centrs galīgi netuvojas. Esmu jau gājusi kādu pusstundu, kad pie manis ar jautājumu rumāniski vēršas kāds jauns cilvēks ar ceļojumu koferi. Atvainojos, ka es rumāniski nesaprotu un jau gribu turpināt ceļu, kad puisis ierunājas angliski. Īsumā, esot dimbā, naudas nav, netiekot mājās. Jā, right. Mums autoostā vesels koris katru dienu netiek mājās. Tomēr nekāda steiga nav, tāpēc sākam runāties. Sāga ir tāda, ka jaunietis esot nelegāli nostrādājis četrus mēnešus, par pirmo algu saņēmis, pēc tam vairs nē. Esot vērsies policijā, kad sapratis, ka darba devējs nemaksās, bet šie neko neesot varējuši pasākt, jo strādājis bez papīriem. Un vispār Rumānijā tik daudz cilvēki cenšoties tevi apkāpt, puisis ir pesimistisks. Minūtes 10 uzdodu viņam dažnedažādus jautājumus – kāpēc viņš nevar tikt mājās stopējot, kāpēc nevar aizņemties naudu no draugiem un tamlīdzīgi. Cenšos atbildēs sadzirdēt klajas pretrunas vai pieķert puisi melos, bet viņa atbildes ir kaut kur pa vidu – galīgi nepārliecina, bet arī melotājs viņš nešķiet. Esot pārguris, dusmīgs un izmisis. Tā varētu būt. Un šādos brīžos arī loģiskais saprāts mēdz nobraukt otrā plānā. Nezinu, vienā brīdī tomēr svaru kausi, kas palīdzēt-nepalīdzēt noskaņojumā šūpojas 50/50, nosveras par palīdzēšanu. Ļaunākajā gadījumā es būšu labprātīgi iedevusi krāpniekam naudu, bet neba pirmā un pēdējā reize, kad nauda netiek izmantota bezgala racionāli. Labākajā gadījumā – būs reāli kādam izpalīdzēts. Un viņa biļete maksā tikpat, cik mana diena, un tā es savu dienu faktiski pārforvardēju bēdu brālim. Kad dodu viņam 20 eiro un vēlu veiksmīgu mājupceļu, uz brīdi šķiet, ka jaunietis sāks raudāt. Ātri viņu apkampju, pasaku, lai nedusmojas, saku, ka cilvēki un pasaule ir tīri tā nekas. Izskatās, ka vismaz uz brīdi viņš piekrīt.
Turpinot ceļu, sajūta, ka tā vajadzēja darīt, nostiprinās. Un sajūta, ka eju ne tajā virzienā, arī. Kad beidzot nonāku vecpilsētā, saprotu, ka esmu nākusi ar kārtīgu līkumu. Bet jau atkal – varbūt es biju šī jaunieša pēdējā cerība un viņam mani vajadzēja satikt.
Brasovas vecpilsēta, līdzīgi kā citu Rumānijas pilsētu senās daļas, izskatās krāšņi, tās centā ir Melnā Bazilika. Tā kā par ieeju tajā jāmaksā, bet esmu jau atskatījusies reliģiska rakstura celtnes šajā valsti, tad atļaujos šo palikt neredzējusi. Izstaigāju vecpilsētu un tad uzsāku atpakaļceļu, kas izrādās uz pusi īsāks. Pa ceļam manu uzmanību piesaista aptiekas skatlogs, kas ir ar vēstures noskaņu. Savos ceļojumos parasti cenšos sagatavot nelielu materiālu par farmācijas nozari šajā valstī, jo draudzējos ar farmaceitu žurnālu. Tas ne vienmēr ir viegli, jo farmaceiti visā pasaulē ir traki kautrīgi. Ja es pieminu vārdus “žurnālists, intervija, ieraksts” uz rezultātu varu necerēt. Tāpēc parasti vienkārši tērzēju ar cilvēkiem un pēc tam top tāds kā novērojumos balstīts raksts. Šoreiz man paveicas – iekšā esošie farmācijas ļaudis ir laipni, runātīgi un vēl saprot angliski. Izeju no aptiekas ar izpildītas misijas apziņu un labu noskaņojumu.
Mans nākamais pieturas punkts ir Rasnov cietoksnis, kas uzcelts kalnu korē un tāpēc redzams jau pa krietnu gabalu. Arī šeit rumāņi nav atturējušies no vēlmes un uzlikuši “holivudisko” zīmi “Rasnov”. Nav nekas neparasts, kad tūristiem tiek piedāvāts transporta serviss, lai nonāktu līdz objektam. Šis vietas šarms slēpjas tajā, ka ierastos tūristu vagoniņus kalnā velk ņipri traktori. Par cietoksni sīkāk var uzzināt šeit – https://en.wikipedia.org/wiki/R%C3%A2%C8%99nov_Citadel. Izpētījusi drupas un saglabājošos objektus, dodos uz netālo Branas pili. Vietējie gan teica, ka tā ir atrakcija stulbajiem tūristiem, bet galu galā – es jau arī esmu no šīs sugas.
Šķiet, ir īstais brīdis pieskarties “Drakulas jautājumam”. Tātad. Vēsturiskais personāžs Vlads III Drakuls jeb Vlads III Cepešs dzīvoja no 1431. līdz 1476. gadam Valahijā, kas atradās sarežģītā situācijā – uz to cierēja gan Osmaņu impērija, gan Ungārijas karaliste. Vlada III tēvs, arī Vlads, noslēdza darījumu ar osmaņiem, ka palīdzēja šim palikt pie varas, bet, lai viņš turētu savu solījumu, divi dēli, Vlads un Rads, palika dzīvot pie osmaņiem ķīlā. Vladam tolaik bija 13 gadi un faktiski visas kaujas un dzīves iemaņas Vlads ieguva no turkiem, pavadīdams pie viņiem četrus gadus.
Par īsajiem Vlada III valdīšanas laikiem ir visai pretrunīgas liecības. Kara gaitās viņš pazīstams ar nežēlīgo dabu, Vlada III iecienītākais ienaidnieku mocīšanas un nākamo iebiedēšanas veids bijis uzspraust viņus dzīvus uz mieta, no kā radusies arī viņa iesauka “Cepešs”. Esot redzamas arī gravīras, kur Vlads ēd ienaidnieku miesu un dzer viņu asinis, bet tos vēsturnieki uzskata par pārspīlējumu. Karoja Vlads vairāk ar prātu, nevis ar spēku. Daudzus cietokšņus no osmaņiem viņš atkaroja, iekļūdams tajos, kopā ar saviem karavīriem pārģērbjoties par turkiem. Savukārt, kad Osmaņu impērija saprata, ka Vlads viņus “čakarē”, vairs nemaksādams nodevas, kā bija norunāts ar viņa tēvu, milzīgā turku armija tika vienkārši “izbesīta”. Vlads visus iedzīvotājus sapulcināja klosteros un cietokšņos, ārpusē neatstādams nekādu pārtiku un saindēdams ūdeni. Ārpusē skraidījušas vienīgi cūkas, ko musulmaņi neēd. Papildus tam, kad karaspēks apmeties, lai baudītu naktsmieru, viņš sūtījis nelielas vienības, kas ik pēc pāris stundām metušas apļus ap nometni, skaļi trokšņojot, tādējādi neļaujot turkiem izgulēties. Savukārt, ekonomiski valsts Vlada valdīšanas laikā esot uzplaukusi un piedzīvojusi strauju attīstību.
1462. gadā Vlads nonāk ungāru “gūstā”, kas viņam netraucē apprecēties, radīt bariņu ar bērniem un būt kā konsultantam kaujas taktikā ar osmaņiem. Runā, ka diplomātiskajās sarunās, ja klāt esot bijis Vlads, Osmaņu impērijas sūtņi viņu ieraudzījuši, sākuši drebēt un nekavējoties noslēguši ungāru piedāvāto vienošanos. Pāris gadus pirms nāves Vlads tiek atbrīvots un trešo reizi kļūst par Valahijas valdnieku, līdz iet bojā apstākļos, par kuriem vēsturnieki strīdas. Zināms vien tas, ka Vlada III galva, iekonservēta medū (lai nesabojātos) aizsūtīta turku sultānam. Arī par atdusas vietu vēsturnieki joprojām strīdas, vismaz divi klosteri apgalvo, ka Vlads apbedīts pie viņiem, bet stingras pārliecības par to nav. Vlads turpina aizraut vēsturnieku prātus un, iespējams, pavisam drīz mēs uzzināsim jaunu un vēsturiskos faktos balstītu informāciju par Vladu III, jo pirms pāris gadiem Vatikāns ir nodevis atklātībā grāmatu, kuru latīņu valodā sarakstījis garīdznieks no Romas baznīcas, viesodamies Valahijā un tajā ietvertas arī sarunas ar Vladu III, ko Rumānijas vēsturnieki šobrīd cenšas pārtulkot.
Vairāk nekā 400 gadus pēc Vlada III nāves, īru rakstnieks Brens Stokers rada literāru darbu “Drakula”, kura galvenā varoņa tēls grāfs Drakula ir tapis, iedvesmojoties no vēsturiskā personāža Vlada III Drakula. Pats grāfs Drakula, ar visām viņam piemītošajām īpašībām, ir rakstnieka iztēles rezultāts. Branas pils, Stokeraprāt, bija piemērota vieta tēla mājvietai. Rakstnieks šajā vietā nekad nav bijis, bet Vlads Cepešs te bijis garāmbraucot, kad pārlaidis pāris naktis ungāru gūstekņa statusā. Ja jūs gribat apskatīt kārtīgas un ar Vladu III pa īstam saistītas pilis, dodieties uz no Bukarestes netālu esošo Targovisti vai iekļaujiet maršrutā Hunedoarā esošo Corvin pili, par kuru man tiešām žēl, ka neredzēju, jo braucu garām vēlā vakara stundā.
Branas pils ir tūristu pilna, ieeja ir dārga, suvenīru, ka biezs – viss liecina par klasiskām “tūristu lamatām”. Tomēr jāatzīst, ka pils ir diezgan glīta – gan tās iekšpagalms, gan telpas, kas izmantotas dažādajiem mērķiem. Pilī satieku vēl vienu ģimeni no Lietuvas. Ar latviešiem šajā ceļojumā neiznāca sastapties, visvairāk redzēju tūristus no Vācijas un Polijas. Pēc pils apmeklējuma sajūtos izsalkusi un noloku ātro uzkodu ēstuvē nacionālo “čebureku” vārdā “langos” ar bekonu, sīpoliem, sieru un krējumu – diezgan labs. Noskatos arī, kā tiek cepti nacionālie saldie kārumi “kurtos kalacs” jeb skursteņu kūkas.
Pilnīgi neticamā kārtā esmu dienu beigusi jau ap četriem pēcpusdienā. Ideāli, varēšu mierīgi parakstīt, atpūsties. Kad iebraucu naktsmītnes pagalmā, satieku saimnieku Leriju, kurš atzīst, ka neesot mani tik agri gaidījis, jo norādēs biju atzīmējusi, ka būšu pēc sešiem. Atvainojos, ka tā ir sanācis un nobrīnos pie sevis, kā cilvēks var atcerēties, cikos kurš viesis ir solījis ierasties. Nekas, nekas – viss esot kārtībā, lai tik ejot un iekārtojoties. Istaba izskatās vēl labāk nekā bildēs, viss ir tīrs, moderns, ar gaumi. Un, tā vietā, lai beidzot ļautos mierīgai pēcpusdienai, pati no malas dzirdu sevi prasām – vai šeit tuvumā nav vēl kas apskatāms?
Paklausu Lerija padomam un vienkārši uzbraucu kalnos. Tur ir pavisam jocīgs ēku kontingents – diezgan daudz saglabājušās senās koka viensētas ar vistām pagalmā, sabūvētas arī modernas privātmājas un var manīt arī pa kādai viesnīcai. Un skati! Mājas satupušas uz zaļiem pakalniem, bet fonā saules apspīdēti klinšu milži.
Izpriecājusies par kalniem, dodos atpakaļ uz viesu namu. Ieeju dušā, nomazgāju vīnogas un kopā ar kompi iznāku dārzā – mierīgi parakstīt. No mājas iznāk saimnieks ar karafi. Drakulas degvīns tiekot gatavots no 80% plūmju un 20% bumbieru kombinācijas. Pēc pirmā tosta saņemos pajautāt – kāpēc booking sistēmā rādījās, ka es esmu norezervējusi pēdējo pieejamo istabu, bet viesnīca ir tukša. Jā, šeit esot sešas guļamistabas, varot uzņemt līdz 12 viesiem. Bet viņi piekopj politiku, ka vienlaikus neuzņem dažādus viesus. Paga, paga. Es esmu šovakar vienīgais viesis? Nu, jā. Ok, manā rīcībā ir visa privātmāja, ar atsevišķu bāru, dārzu, lapeni un pārējo. Bet tas taču nav nekāds bizness, saku saimniekam, bet viņš atmet ar roku un saka, ka viss izlīdzinoties. Šis tāpēc neesot pamatbizness – viņš pēc profesijas ir jurists, bet sieva ekonomists, viesu nams ir kā vieta, kur tikt vaļā no darba stresa un viņi pēc kārtas te dežūrējot.
Vai es varētu iedomāties vēl perfektāku Rumānijas brauciena noslēgumu? Vienīgais, kas man līdz šim bija pietrūcis, bija sarunas ar vietējiem cilvēkiem. Tad nu šovakar iztaujāju saimnieku par visiem jautājumiem, kas iekrājušies pa nedēļu. Īsāk sakot, dators pirmo vakaru paliek neatvērts.
