Sestdienas rītā Mindaugās mūs sagaida saimnieki, otrās brokastis un lapsenes. Daži jau ķērušies zāģim pie ragiem, citi vēl iepazīstas ar apkaimi un talkotājiem. Drusku iekožam un metamies darbos. Jāņa pirts draudzenes omulīga traktora ēnā sien pirts slotas, Inese metusies cīņā ar zālēm un nezālēm, vīri klīst kā pazemes dārgumu meklētāji ar trimeriem starp ogulāju rindām, lai mums, strazdiem, būtu vieglāk nolasīt ražu. Vecāki demolē siltumnīcu, cita brigāde pārvērš garos koku mietus malkas pagalēs. Un, protams, pagalma vidū rosās ēst gatavotāji, kuru lomu nekad nedrīkst novērtēt par zemu.
Pie upeņu krūma iepazīstos ar Agnesi. Viņa, izlasot par talku, sakūdījusi savu ģimeni un draudzeni braukt uz šejieni. Iesākumā domājusi – nez kā tas būs, braukt pie svešiem cilvēkiem. Tad atklājies, ka vīrs un draudzene pazīst Jāni caur pirts jomu, bet draudzene pazīst mani caur brāļa ģimeni – kārtējais mazās Latvijas piemērs. Tā nu izrādījies, ka tomēr brauc pie paziņām.
Pāris stundas mums tiek ļauts strādāt, tad visa pamale savelkas zili melna un nāk tieši virsū. Beigās gan Negaisa kungs apžēlojas un aiziet gar maliņu, tomēr kāda pile tiek arī šeit, tāpēc iesprūkam mājās. Arī tur garlaikoties nav lemts – uz grīdas gaida kārklu klūgas. Jānis demonstrē, kā ašāk noņemt mizu, kā arī ieper visus ar gatavās produkcijas kūlīšiem, lai saprotam, kam tā manta noder. Arī mizas nav skādējamas – no tām top mazgāšanās sūkļi, var vārīt tēju. Var arī izbarot kazām, šoreiz notiek tieši tā.
Kamēr mēs niekojamies ar klūgām, ārā atgriezusies saule. Tomēr ogu krūmi ir slapji, tāpēc metamies malkas darbos. Ik pa laikam mūs apciemo kazlēns Gvido, kurš grauž no pagalēm mizu un arī par katru cenu grib pagaršot mammas oranžos cimdus – tik nevar saprast, kāpēc tie burkāni tādi jocīgi.
Otrais lietus vilnis nāk tieši laikā, lai visus aizdzītu pusdienās – zupa gatava! Sarūmējamies zem jumta un metas virsū ēdienam tā, it kā strādājuši būtu. Drīz vien vēderi pilni un drusku slinkums piezogas. Lai to izdzenātu, ļaudis velk kājās gumijniekus un ir gatavi doties pļavas ekspotīcijā.
Iesākumā mamma pastāsta par dažiem ārstniecības augu vākšanas un drogu sagatavošanas aspektiem, bet drīz vien stāstījums pieskaņojas jautājumiem – lielākā daļa ekskursantu ir diezgan zinoši par tēmu. Tā nu klīstam pa pļavu, ļaujot augiem noteikt maršrutu un apstāšanās vietas – atkārtojam šo to par veciem paziņām, kā arī nelaižam garām iespēju iepazīties ar jauniem augiem-draugiem. Kad jau krietnu laiku klīsts, atkal nāk viņš-lietutiņš un vērš soli māju virzienā.
Tur nu ceļi šķiras – daļa talcinieku aizbrauc mājās, tikuši pie Aijas un vistu sarūpētas pateicības, mēs paliekam viens neliels bariņš, kas vēl grib tikt pirtī. Un ne jau šādā tādā – šodien ir flokšu pirts. Tā kā flokšu dobe gar māju bija jālikvidē dēļ drīzumā gaidāmajiem ūdensvada ievilkšanas darbiem, tad pirts un peramie slīkst ziedu smaržu kalnos.
Pēc garum garas pirts būšanas – sildīšanās, skrubēšanas un pēršanas, atguļos āra “gultā”, kur viens dvielis apakšā, viens ap kājām, vesela kaudze pa virsu un slota pagalvī. Vēl pavisam nesen šeit bija varavīksne, tagad jau zvaigžņu un sienāžu kosmoss. Nakts un pirts smarža. Lēnam dziest ugunskurs. Noguris suns uz sliekšņa.
Paldies.
Inese
Burvīgas bildes un stāstījums!