Vai arī: “Uz kurieni būs tavs nākamais ceļojums?”. Vienu vai otru jautājumu (visbiežāk abus) man pēdējā pusgada laikā ir uzdevuši gandrīz visi satiktie cilvēki. Atļaušos tad ierakstīt atbildi šeit un nākamreiz parunāsim par kaut ko citu.
Tātad. Man nav konkrēta ceļošanas plāna. Es nezinu, kad un kur es došos. Un vai vispār došos. Visticamāk, tas notiks. Visticamāk, rudenī. Visticamāk, uz Āziju.
No kā tas atkarīgs? Pirmkārt, konkrēti šobrīd negribu nekur braukt, jo esmu izlaidusi veselu Latvijas gadu – melleņu sezonu un pirmās gailenes (ko salasīju šodien), avenes un brūklenes, ķirbjus un kabačus, ķiršus un viršus. Vēl pirms pāris dienām, lasot mežā mellenes, pajautāju pati sev – vai es šobrīd gribētu būt kaut kur citur – un saņēmu atbildi, ka negribētu vis.
Otrkārt, vēl gana svaigā atmiņā ir sajūta, kuru noķēru ilgstošās ceļošanas rezultātā – par to, ka ir jēdzīgākas lietas par ceļošanu. Sēžot Amerikās, sapņoju, ka būvēšu koka “instalācijas”, uzņemšu ciemiņus, bīdīšu visādas ieceres Latvijā. Tad nu to arī šobrīd daru (ar mainīgām sekmēm). Un ir ieceres, kuru prokastinācija sasniegsi nebijušus augstumus un domāju, ka, ja aizbraukšu, tās nerealizējusi, turpināšu sevi morāli par to zāģēt.
Treškārt, septembra vidū atbrauks Dunkans un esmu apsolījusi viņu uzņemt un parādīt Latviju.
Kāpēc rudenī? Daļēji tas saistīts ar Dunkana vizīti, daļēji ar vasaras sezonas beigām, daļēji ar cerību, ka būšu savas Latvijas ieceres realizējusi. Ja nebūšu, iespējams, vēls rudens pārvērtīsies agrā ziemā vai kādā citā sekojošā sezonā.
Kāpēc uz Āziju? Visvairāk tāpēc, ka šis reģions man ļoti patīk un esmu no tā redzējusi tikai nelielu daļiņu. Neliegšos, arī finansiālajam faktoram ir nozīme. Vismaz līdz šim brīdim neesmu tikusi pie tik liela kāposta, lai bez kreņķiem laistos uz kādu dārgāku nostūri, bet Āzijai vajadzētu pietikt vismaz pusgadam. Kā otra alternatīva manā prātā ir Centrālamerika un Dienvidamerikas neapskatītā daļa. Bet, zinot, cik jaušīgi mēdz būt likteņa pagriezieni, nesaku ne pieci, ka attapšos, piemēram, Āfrikā, par kuru vienmēr esmu teikusi, ka uz turieni mani “galīgi nevelk”.
Ļoti iespējams, ka līdz nākamajam nopietnākas ceļošanas posmam, izveikšu kādu īsāku izklupienu tepat Eiropā, kā arī noteikti gribu pablandīties pa Latviju. Bet varbūt beidzot iepazīšos ar kādu zirgu vai princi (CV sūtīt uz ekrānā redzamajiem kontaktiem), pārcelšos uz Dziļajiem Laukiem un dzīvošu Ilgi un Laimīgi. Īsāk sakot, dzīvosim – redzēsim.
p.s. zemāk dažas neseno piedzīvojumu bildes, kā apliecinājums, ka “tepat ir forši”.
Ilga
:))) Citiem ir jāatskaitās tikai mammai- kurp dosies un ko darīs, bet Zanei-redz, te vesels strēķis ar vērīgiem uzraugiem. Pārfrāzējot veco teicienu- atdod tu viņiem vienu ceļojuma aprakstu- šie paņem visu tavu ceļu. 🙂
Āzija rullē !
hehe, labāk pastāsti par pieredzi ar SUP dēli (pēdējā bilde). Par tādu esamību uzzināju vispār pirms kāda mēneša un tagad ir doma kaut kur Āzijā tādu iznomāt un paairēt pa kādu ūdenstilpni. Neskaidrības ir sekojošas: 1. cik ātri pie tāda var pierast, ja nekad agrāk uz tāda nav stāvēts? 2. cik viegli saglabāt līdzsvaru? 3. vai prātīgi uz tāda vispār kāpt, ja neprotu peldēt? 🙁
Laura
1. Ja ir pirmo reizi ar SUP dēli, tad vispirms ar viņu pabraukā sēžot, tad, kad pierasts, tad nosēžas uz ceļiem, kad atkal pierasts, tad nostājas uz kājām. Es pieradu ātri, man liekas, ka pirmajā reizē, ātrāk vai lēnāk visi nostājas uz kājām.
2. Viegli, ja nav lieli viļņi, ja kāds cits strauji nepagrūž dēli vai pats nešūpina dēli.
3. Visiem vajag peldvesti.
Zane Eniņa
Paldies Laurai par atbildi/viedokli. Es tiešām neesmu nekāds dižais SUPotājs, pamēģināju draudzenes ietekmē uz Jāņiem un jāteic, ka ļoti patika. Stabilitāte atkarīga gan no paša stāvētāja, gan ūdens apstākļiem, gan arī dēļa, kas mēdzot būt dikti dažādi. Iesākumā noteikti jāpamēģina kādā seklākā (un Āzijas gadījumā tīrākā) vietā, kamēr iegūst praksi. Veste, protams, laba lieta. Nezinu, ja es nemācētu peldēt, man būtu reāli bail. Bet, ja kompānijā veste, uzticami līdzbraucēji un zem kājām nemudž krokodili, varbūt nav tik traki 🙂