Laiks ir beigt

Dzīve

Nezinu, vai es pamodos tik agri, jo vakar iemiegot nodomāju, ka gribu pamosties agri. Vai tāpēc, ka kaķis laizīja papēdi. Vai tāpēc, ka drīz tā vairs nebūs. Ap manu māju bija neraksturīgs klusums un saule vēl vārtījās pa gultu. Tāpat kā es. Rokas vēl bija tik smagas kā vakar cilātie malkas bluķi, bet domas pēkšņi sastājās kā alvas zaldātiņi, kā planētas kosmosā. Paļaušanās, disciplīna, noteiktība.

Kurā brīdī tas sākās? Tie visi – iespējams, manuprāt, lielākoties. Vārdu mīkstinātāji, pēc kuriem domas smaržo labi, bet mākslīgi. Kurā brīdi es nobijos? Kurā brīdī es sāku rakstīt tik mīksti, lai nesaskrāpētu nevienu ar saviem vārdiem? Dzīvot mīksti, lai neaizvainotu? Un vai ir izdevies? Kurā brīdī es sāku lūgt piedošanu pirms biju nodarījusi pāri?

Kurā brīdī man atkal kļuva bail aizvērt durvis? It kā es nezinātu, ka citādi nevar atvērt jaunas. It kā es nezinātu, ka kamēr ir vaļā vecās, no tām nākošā gaisma ir tik spoža, ka neko citu jau redzēt nevar. Tās aizverot mazs tumsas brīdis. Acis aprod. Un tad tu atkal redzi. Iespējas. Cilvēkus. Durvis. Atskaites punktus un domuzīmes.

Kurā brīdī es nobijos paļauties? It kā Ceļš būtu velti man savus gadus tērējis. Kurā brīdī “jā” vai “nē” vietā atnāca “varbūt”? Tu gribi ēst? Tu gribi strādāt? Tu gribi kļūt mana sieva?

Man kalendārā šodien Jaunais gads un dzimšanas diena.

Jākrāmē malka.

5 komentāru

  • Zanīt, ļoti jau aizplīvuroti raksti, vai arī man nav lemts saprast, tikai mans ego brēc- Zane vrb vairs nerakstīs un ko tad ?! Tu man biji kā tāds dienas enkurs, tādas neticības- kā var būt kāds cits tik vienādi domājošs!?- apgāzēja, ko atvērt un lasīt ar tādu baudu kā nevienu no manas dzīves klasiķiem (un to nav maz!).
    Nu labi, piecietīšu, ja tikai Tev viss labi, Tu veselu pusotru gadu mani turēji gaišumā. Es ļoooti vēlu Tev labu! Un lai Tev izdodas! Un laimīga lai esi, ļoti to novēlu!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.