Džonass iet

Dzīve

Ar Džonasu bija tā. Izlasījusi viņa dīvānpieprasījumu, sapratu, ka šis ceļotājs ir diezgan dulls, attiecīgi uzņemšanas vērts. Sen nebiju savu ceļošanas karmu uzlabojusi, arī tas bija jāmaina. Tā nu kādas darbadienas beigās savācu 26 gadīgo francūzi no Rīgas centra un vedu mājās.

Kad stāstu par kaučsērfingu, cilvēki labi izprot ceļotāja ieguvumus, bet bieži vaicā – kāda ir motivācija uzņemt pilnīgi svešus cilvēks savā mājā un bez maksas. Līdztekus jau minētajai karmas spodrināšanai, galvenie argumenti ir prieks kādam palīdzēt, labi pavadīts laiks un aizraujoši ceļa stāsti, ar kuriem pilna ikviena ceļinieka mugursoma.

Džonass no mājām Briselē izgāja pagājušā gada 23. maijā. Viņam mugurā bija viena drēbju kārta, kājās kurpes un rokā ūdens pudele. Viss. Nekas cits – ne somas, ne mantas, ne naudas. Tā viņš iet joprojām. Ar kājām, transportu izmanto retumis. Izstaigājis daļu Eiropas, pēdējos mēnešus sabijis Skandināvijā un tagad caur Igauniju atnācis uz Latviju. Dienā, pēc kuras savācu blandoņu, Džonass nogājis 55 kilometrus – attālumu viņš zina pateikt pēc ceļa kilometru stabiņiem, jo arī telefona, pulksteņa vai citu ierīču viņam nav.

Kurpes, ar kurām Džonass uzsāka ceļu, saplīsušas jau pirmajā dienā. Kad vakarā meklējis palikšanas iespēju, atradis to pie celtniekiem, kas būvējuši māju. Uzzinājuši par Džonasu bēdu, viņi atvēruši milzīgu kasti, kurā bijuši daudzi mazlietotu apavu pāri, arī Džonasa izmērā – tā viņš ticis pie jauniem apaviem. Savukārt, savu pirmo ceļa somu, pussaplīsušu ķeseli, atradis uz ceļa. Līdzīgā veidā pie Džonasa atnākušas citas lietas un iespējas.

Visspilgtāk šai ziņā izcēlusies Kopenhāgena. Vienā reizē piedzērušies jaunieši naktī atņēmuši un iemetuši ūdenī visu mugursomu, daudzas mantas vienkārši saplēsuši. Savukārt, citā reizē, redzot viņu guļam uz ielas, kāds svešinieks uzsaucis vairākas naktis biezā viesnīcā un pēdējā dienā reģistrācijā atstājis jaunu mugursomu ar ceļotājam svarīgām mantām. Šī cilvēka vārdu Džonass joprojām nezina, uz ielas parunājušies minūtes desmit un pēc tam vairāk nav satikušies.

Arī kaučsērfingu Džonass izmanto ļoti reti, esot pārāk lielas klapatas – atrast publisko bibliotēku ar internetu, tad ierasties pie kāda noteiktā vietā un noteiktā laikā. Visbiežāk viņš guļ tur, kur vakarā ir nonācis – izvelk savu guļammaisu un liekas uz auss zem egles vai kādā nojumē – kad noieti vairāk nekā 50 kilometri, miegs nākot labi jebkurā vietā. Skandināvijā gulējis ārā arī mīnuss 15 grādos, vismaz tā jaunietis apgalvo.

No līdz šim izstaigātajām valstīm, Džonass ar vislielāko prieku atceras Beļģiju un Igauniju – tur bijis visvieglāk atrast mājvietu, cilvēki esot ārkārtīgi atsaucīgi. Visgrūtāk esot klājies Vācijā – tur šāda pieeja dzīvei neesot saprasta. “Jā, pastāsti, lūdzu, kāpēc igauņi saka, ka latviešiem esot seši pirksti?”, Džonass man ziņkārīgi jautā. Atzīstos, ka nav ne jausmas. Mirkli parokot internetā, atrodu skaidrojumu, ka seši pirksti apzīmējot latviešu vēlmi vienmēr atšķirties no citiem. Abi nospriežam, ka tādā gadījumā igauņu izteikums vērtējams drīzāk kā kompliments nevis apvainojums.

Meklējot cilvēku atbalstu, Džonass vismazāk priecājas par naudu, bet visbiežāk saņem tieši to. “Visvieglāk ir dalīties ar naudu, daudz grūtāk – ar savu laiku, mājokli, pieredzi”, saka Džonass un piebilst, “kad vēršos pie cilvēkiem, vienmēr uzsveru – ir svarīgi, ka atbalstāt mani, jo paši to vēlaties, nevis tāpēc, ka man vajadzīga jūsu palīdzība”.

Man šāda veida ceļošana un paļaušanās šķiet kaut kāds “nākamais līmenis”, drīzāk pat aiznākamais un ne no manas orbītas. Katrā ziņā Džonass ir dzīvs piemērs pavisam alternatīvam un citādam ceļam – pat, ja ne līdz galam izprotamam un/vai atbalstāmam. Apliecinājums cilvēku un pasaules dažādībai. Viens no ceļa stāstiem.

5 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.