Kārlis un Pingvīns Nr. 42

Dzīve

Eju cauri Bastejkalna parkam, priecājos par dzelteno krokusu paklāju un vēroju cilvēkus. Pretim nāk daudz tūristu fotoaparātiem rokās, spicēju ausis un mēģinu noteikt valodu. Arī steidzīgu darbaļaužu netrūkst. Pa Meierovica bulvāri redzu nākam sapucējušos pārīti, abi tādi laipni un priecīgi smaida (bet izskatās pēc latviešiem :)). Kamēr es domās risinu pārīša tautības jautājumu, izdzirdu atskanam latviešu valodu. Man paiet pāris sekundes, kamēr līdz smadzenēm nonāk apjausma – viņi taču runā ar mani.

Vēl blisinu acis, kamēr atskan pavisam konkrēts jautājums – vai es esot Zane? To nu noliegt būtu grūti. “Bet es esmu pingvīns numur 42, jūs manai mammai kartīti uz Talsiem sūtījāt”, ar sevi iepazīstina kungs. Bija tāds fakts, atceros. Mājās nonākot, pārskatu savu saraksti ar Juri. “Priecāšos, ja kādreiz būs iespēja pateikt PALDIES Jums personīgi!”, viņš raksta. “Noteikti, priecātos Jūs satikt, ķeriet aiz astes, kad būšu LV, tas gan varētu būt pēc kāda gada, visticamāk”, es atbildu pērnā gada aprīļa sākumā. Un skat, Jaušība labāk par mums pašiem atcerējusies virtuālos solījumus. Šoreiz gan kārtīgi aprunāties nesanāk, jo pāris steidzas uz teātri, sarunājam padzert kafiju citā reizē. Arī es ar smaidu līdz ausīm turpinu ceļu uz Nabaklab, kur šovakar notiek Kārļa stāstu vakars.

Mana saziņa ar Kārli sākās pagājušā gada nogalē. Viņš vienā no kopējām, ar ceļošanas tēmu saistītajām Feisbuka grupām, ierakstīja kādu jautājumu, bet es – pievienoju atbildi. Tad jau Kārlis atrakstīja citus jautājumus privāti, jo grasījās doties uz to pusi, no kuras es tikko biju atgriezusies – Dienvidameriku. Tā nu mēs virtuāli sadraudzējāmies un es ar lielu prieku, nu jau virpojot Latvijā, varēju gremdēties daudzos pazīstamos kadros Kārļa blogā (https://thekicktrip.wordpress.com/) un Feisbukā. Arī Kārli, līdzīgi kā citus virtuālos paziņas, ir traki jocīgi satikt dzīvē – it kā nepazīsti cilvēku, bet tomēr pazīsti.

Šovakar Kārlis stāsta par saviem četru mēnešu piedzīvojumiem Peru, Ekvadorā, Bolīvijā, Kolumbijā un mazliet Panamā. Kopumā mēs atšķiramies vien ar to, ka jaunieša spēku samēri ar kalniem ir stipri līdzvērtīgāki nekā manējie, visa pārējā pieeja ceļošanai ir identiska.

Sanākušie Kārli iztaujā par plašu tēmu loku. Man jāsmaida, atceroties viņa jautājumus pirms brauciena un pārliecinošās atbildes uz līdzīgiem jautājumiem tagad. Noslēgumā kāda meitene vaicā, kāpēc nepietiek ar pašu ceļošanu, kāpēc jāraksta un jādalās ar citiem savos piedzīvojumos. Šķiet, Kārlis uz sekundi aizdomājas. Tad atbild – lai iedvesmotu un iedrošinātu jūs arī doties ceļā. “Vienkārši brauciet, vienkārši dodieties”, Kārlis noslēdz savu stāstu vakaru un es eju mājās ar klusu prieku, ka Latvija ir par vienu “dullo ceļotāju” bagātāka.

Viens komentārs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.